Pasaules čempionāts triatlonā.Londona.PruHealth World Triathlon Grand Final . 11.-16.09.2013.

Ideju braukt uz Londonu uz pasaules čempionāta triatlonā noslēguma posmu man pameta 2012.gada beigās Latvijas triatlona leģenda Anatolijs Levša no Daugavpils. Galu galā tas esot tepat Eiropā, tāpēc arī izdevumi mazāki, jo 2012.gadā noslēgums norisinājās Jaunzelandē. Kaut arī es savā vecuma grupā 55-59 gadi ar saviem 58 gadiem atrados tālākajā galā, tomēr nolēmu mēģināt. Kā līdzbraucējs man samērā ātri pieteicās Laimonis Daugavietis (63 gadi) no Carnikavas, kas triatlonā ir jaunpienācējs. Ap jauno gadu mājas lapā tika nopublicēta pasaules čempionāta dienas kārtība un varēju jau nopirkt lidmašīnas biļeti (64 lati turp un atpakaļ) un rezervēt viesnīcu blakus sacensību vietai - Haidparkam (par 5 dienām 2 cilvēkiem t.s. „studio”(ar virtuvi) tipa numurs Ls.420). Līdz sacensību vietai no viesnīcas mazliet vairāk par 1 km. Velosipēdam lielizmēra (120x70x30 cm) koferi man laipni aizdeva Māris Priedēns no Ventspils triatlona kluba. Līdz izlidošanas dienai man izdevās izvairīties no traumām sacensībās un treniņos, kas jau bija laba zīme. Lielajā velo koferī sakrāvu visu savu mantību- izjaukto velosipēdu, velokurpes, krosenes, hidrotērpu, kaut ko no pārtikas, lai nav uzreiz jāskraida pa veikaliem, drēbes, lietussargu (lieliski noderēja). Kad Rīgas lidostā koferi uzliku uz svariem, tie uzvaroši rādīja 31,9 kg (atļauts 32 kg). Šāda kofera pārvadāšana vienā virzienā papildus maksā 30 EUR. Laimonis savu velo bija iepakojis kartona velokastē un viņam paveicās, ka iebraukšanas un izbraukšanas dienās nelija.

No Getvikas lidostas līdz Londonai stundu braucām ar parasto vilcienu (Ls.11). Tālāk līdz savai Queensway stacijai kādas 6 pieturas ar metro (Ls.4). Abas velokastes bija ar ritenīšiem tāpēc arī ērti pārvietojamas.

Interesanti, ka par bagāžu ne vilcienā, ne metro, ne autobusā nebija jāmaksā. Grūtības radās, kad bija jāpāriet no vienas metro stacijas uz citu un bija jāpārvar vairākas 10-15 pakāpienu trepes. Rakstu to tāpēc, ka tiklīdz piebraucu pie trepēm lejup, tā momentāni kāda jauna sieviete satvēra mana kofera rokturi un palīdzēja to nonest lejā. Vēl vairāk es biju pārsteigts pēc pāris minūtēm pie nākošajām trepēm. Atkal kāda trausla meitene melnā kleitiņā uzvaroši smaidīdama ātri paķēra smagā kofera otru rokturi un palīdzēja to nonest lejā pa trepēm un aizskrēja prom. Es biju šokā. Tik negaidīti pozitīvi sākās mana iepazīšanās ar Londonu un tās iedzīvotājiem. Vēl pēc brīža mēs jau bijām pie sava hoteļa, kas atradās Haidparka vienā stūrī un tieši pretī Krievijas vēstniecības ēkai (bijām liecinieki piketiem pret Krievijas nostāju Sīrijas jautājuma).

Vakarā Trafalgaras skvērā bija pasaules čempionāta svinīgā atklāšanas ceremonija, uz kuru mēs devāmies kājām, nepaņemot līdz lietussargu. Protams sāka līt un nepārstāja ne brīdi. Vienā virzienā sanāca 5,5 km (attālums Rīgā – no Vecrīgas līdz Teikai), ko pieveicām 50 minūtēs. Un atpakaļ tāpat.

Pastaiga pa Londonu un ielu šķērsošana noteikti nebija tā drošākā nodarbe, jo nekādīgi nespēju atcerēties, ka satiksme ir pretējā virzienā. Pati Londona ir ļoti tīra un sakopta. Publiskās tualetes lieliski uzturētas un bezmaksas (Haidparkā pa nakti ir slēgtas). Nākošās dienas rīts tradicionāli (man noteikti, jo Laimonis atzinās, ka no rītiem neskrien) sākās ar 6 km rīta skrējienu pa Haidparku un rītarosmi. Jāatzīmē, ka, neskatoties uz lietaino un vēso laiku (ap 11 grādi), parkā bija ļoti daudz skrējēju, kas pārsvarā ģērbušies īsajos tērpos un daži skrēja arī nepieklājīgi lielā ātrumā.

Tāpat parkā ir ļoti daudz dažādu putnu un arī vāverītes.

Ir arī ierīkotas zirgu skriešanas trases un suņu laukumi. Pēcpusdien laiks uzlabojas, tāpēc mēs salikām savus divriteņus un devāmies braucienā pa Londonu. Sākumā protams bija bailes, jo nav pierasta satiksme pretējā virzienā, taču ar laiku apradām veikli iekļaujoties auto straumē. Jāatzīmē, ka pret riteņbraucējiem ir ļoti pozitīva attieksme. Vietējie velobraucēji spraucās starp mašīnām, mainīja braukšanas virzienus, taču auto vadītāji to visu uztvēra absolūti mierīgi. Pa trotuāriem Londonā ar divriteni braukt ir aizliegts.

Arī Haidparkā velosipēdistiem ir atsevišķi celiņi, pa pārējiem braukšana aizliegta – sods 50 mārciņas (Ls.42). Atgriežoties viesnīcā, mums tās personāls pateica, ka velosipēdi ir jāatstāj ārpus ēkas, pieķēdējot ar ķēdi. Tomēr izdevās iestāstīt, ka tie ir dārgi sacīkšu riteņi, ka mums jāpiedalās pasaules čempionātā un tāpēc ārā tos atstāt nedrīkst. Vēl pa satiksmi runājot, jāatzīmē, ka nekādus fotoradarus nekur uz ielām nemanīju. Vienā vietā redzēju, ka „Porsche” džipam bija uzlikts riteņu klamburs. Ēdām savā numurā un ēst gatavojām paši. Ēdienkartē bija enerģētisks uzturs - olīveļļā apcepti un uzvārīti rīsi ar dārzeņu piedevām – 4 x dienā. Brokastīs un vakariņās – rudzu maize ar līdzpaņemto Latvijas gaļu un sieru. Suņmaizes (hotdogus), kas te pārdevās uz katra stūra, nepirkām. Trafalgaras skvērā bija iekārtota tādā kā triatlona nometne, kur visu dienu uz ekrāniem tika demonstrēta sacensību tiešraide no Haidparka. Turpat atradās arī liela vanna, kurā pret straumi peldēja triatlonists.

Blakus bija velo un skriešanas trenažieri ar sportistiem. Tādējādi tika demonstrēts triatlons kustībā. Sacensības Haidparkā notika katru dienu – junioriem, U-23 grupām, paraatlētiem, sprinta distancē un standarta distancē. Un katru dienu lija. Un bija auksts. Velo trase sprinta distancei (20 km) bija izveidota Haidparka teritorijā, tajā bija daudz pagriezienu un „guļošo policistu”. Standarta olimpiskās distances velotrase (40 km) jau izlocījās ārā no Haidparka gāja gar Bekinghemas pili, Big Benu un Viktorijas krastmalu gar Temzu. Tas jau bija svētdien, kas satiksme šajās ielās bija apturēta un gar braucamo daļu bija izvietoti vairāki kilometri norobežojošo sētiņu. Grūti pat iedomāties, cik organizatoriem izmaksāja šāda Londonas pilsētas centra satiksmes slēgšana. Piektdien no rīta tika dots starts vecuma grupām (age groups) sprinta distancē (750 m+20 km+5 km). Šeit fenomenālu sniegumu parādīja 55 gadus vecais daugavpilietis Anatolijs Levša, izcīnot Latvijai zelta medaļu un pasaules čempiona titulu M55 vecuma grupā. No peldēšanas Anatolijs iznāca kā ceturtais,

taču ļoti ātri pārģērbās, labi nobrauca ar riteni un skriešanā (5 km – 18:19) nosargāja savu 1.vietu.

2.vietas ieguvējs vācietis Ralfs Laermans atpalika no Anatolija 55 sekundes.

Piektdienas pēcpusdienu kājām devāmies atkal Londonas centru. Nolēmām , ka tomēr ir nepieciešams izbraukt ar Londonas panorāmas ratu (it kā obligātais pasākums). Vareni izbrīnija tas , ka uz Vestminsteras tilta kādās sešās vietās bija iekārtojušies... uzpirksteņu spēlmaņi. Atkal jau pierastās žestikulācijas, naudas žūkšņu vicināšana garāmgājējiem gar degunu ar izsaucieniem, ka tu esi vinnējis un tev tā nauda jāņem. Uz panorāmas ratu biļetes ( Ls.16 /personai) nopirkām 10 minūšu laikā un vēl 10 minūtēs jau tikām tajā iekšā. Kaut kādās 15 minūtēs apbraucām apli un kāpām laukā. Man nekādus īpašus iespaidus šis brauciens ar ratu neatstāja.Pārsteidza gan kaut kas cits – turpat blakus esošais gājēju tilts, precīzāk – 2 gājēju tilti pāri Temzai.Tie atradās abās pusēs dzelzceļa tiltam un bija nobalstīti jau uz esošajiem uz dzelzceļa tilta pamatiem.

Tieši tā savulaik iedomājos būvēt gājēju tiltu pār Gauju Carnikavā blakus esošajam dzelzceļa tiltam. Angļi bija domājuši līdzīgi un to arī realizējuši, bet Carnikavā šāda, manuprāt, lētākas celtniecības ideja diemžēl netiek realizēta. Pēcpusdienā vēl apmeklējām paraatlētu triatlona sacensības. Cilvēki bez kājām un rokām peld, brauc ar ratiņiem, divriteņiem vai speciāliem trīsriteņiem un pēc tam skrien ar protēzēm ... . Skats ir iespaidīgs. Un šo cilvēku gribasspēks arī. Vakarā vietējo latviešu krodziņā tikāmies ar Igaunijas un Baltkrievijas (sieviete)triatlona federācijas prezidentiem, lai paēstu nelielas svētku vakariņas , ko par godu pasaules čempiona izcīnītajam titulam uzsauca Latvijas triatlona federācijas prezidents Vilnis Priedītis.

Te varēja iedzert Bauskas alu , apēst karbonādi ar sutinātiem kāpostiem. Pats pasaules čempions gan neatbrauca, jo dzīvoja patālu ārpus Londonas pie saviem radiem. Sestdienas rīts sākās ar kārtējo 5 km rīta rosmi.

Laimonis jau vīpsnāja, ka viņam šīs manas rītarosmes komplektā ar ikdienas 10-12 km pastaigām pa Londonu jau atgādināja kārtīgus treniņus. Vēlāk gājām skatīties sieviešu elites grupas sacensības. Jāsaka gan , ka organizatori ir sacensību vietu ir sakārtojuši tā, ka piekļūt kaut kur labā vietā startā un finišā var tikai nopērkot ieejas biļeti. Tas pats ar fotogrāfēšanu – kaut ko nobildēt varēja tikai ar fotoaparātu ar spēcīgu optiku. Arī tā bija sacensību organizatoru biznesa sastāvdaļa, jo pēc nedēļas pa e-pastu tika atsūtīts piedāvājums iegādāties sacensību fotogrāfijas. Vienas fotogrāfijas faila lejuplādes cena – 20 mārciņas (Ls.16,80), 12 fotogrāfiju paka – 46 mārciņas (Ls.37,80). Pirms braukšanas uz Londonu iegādājos lielisku Sony kompaktkameru DSC-HX50 ar izcilu 30x optisko zūmu, kas no rokas milzīgā attālumā ļāva bildēt asus (attēls tiek automātiski digitāli apstrādāts dažas sekundes) fotoattēlus. Arī video ieraksta kvalitāte fotokamerai ir ļoti izcila. Manā fotoalbumā esošās Londonas sacensību bildes man palīdzēja uzņemt mana brālēna meita Irēna, kas dzīvo netālu no Londonas. Nolēmām , ka prātīgāk būtu nesalt , bet gan iet mājās un gatavoties chek-in procedūrai mikszonā , lai kaut ko neaizmirstu. Chek-in procedūra katrai vecuma grupai notika stingri pēc grafika.

Vispirms triatlona parkā velo servisa nodalījumā starp vairākiem pumpjiem atradām labu , ar ko uzpumpējam velo riepas. Aizmugurējā -10 bāri, priekšējā-9. Pie ieejas prasīja uzrādīt ķiveri ar uzlīmētiem numuriem, velosipēdu ar uzlīmētu numuru , tērpu, uz kura jābūt uzvārdam, valsts nosaukumam un ITU emblēmai. Šeit būtu vietā atzīmēt, ka Latvijas sportisti galvenokārt (LTF iedeva t-kreklu ar Latvijas simboliku un organizēja triatlona triko iegādi) paši rūpējās par saviem tērpiem, inventāru, dzīvošanu, nokļūšanu Londonā un dalības maksu par sacensībām. Piemēram, triatlona triko ar Latvijas logo un dalībnieka uzvārdu izmaksāja Ls.85. Es papildus sacensībām nopirku ūdensnecaulaidīgu OneWay jaku, ko noekipēju ar uzrakstu ” Latvian triathlon team” uz muguras un ar Latvijas karodziņu ar vārdu uz krūtīm. Jāsaka, ka šī jaka mani paglāba no izmirkšanas un nosalšanas, nokļūstot no Latvijas 25 grādiem Londonas 10 grādos. Otrkārt, mani daudzkārt apturēja un lūdza atļauju nofotogrāfēt arī no mugurpuses, lai fiksētu valsts nosaukumu. Tērpi ar valsts simboliku ir pasaules čempionātu un arī citu starptautisku sacensību neatņemama sastāvdaļa un būtu labi, ja arī Latvjai tādi būtu, kaut vai par savu naudu pirkti. Izmantojām arī Carnikavas sporta centra spilgtās veloformas jakas , taču Latvijas vārda uz tām nebija. To vajadzētu paturēt prātā drukājot nākošos tērpus. Daudzi satina velosipēdus celofānos, lai lietus nesamērcē. Devāmies uz viesnīcu atpūsties un gatavoties rītdienas startam. Svētdiena,15.septembris. Kaut kā negulējās. Pamodāmies jau plkst.1, pēc tam tramīgi nogulējām līdz 5. Ātri uzēdām cepumus ar medu, paņemām sagatavotās HIGH5 sporta dzēriena pudeles, apģērbu un devāmies uz mikszonu. Ieeja mikszonā tiek slēgta 30 minūtes pirms pirmā starta t.i. 6:30. Izgājām no viesnīcas , paskatījāmies debesīs un ieraudzījām zvaigznes – gluži vai neticami -pēc vairāku dienu nepārtrauktas līņāšanas. Haidparka apkārtnē kūsāja dzīvība. Šoreiz jau mikszonā iekļūšana ātrāka-pietika uzrādīt dalībnieka aproci. Gaisa temperatūra ap 8 grādiem, ūdens siltāks- ap 15 grādiem. Atbrīvoju savu velo no plēvēm, ieliku pedāļos velokurpes un piesēju ar gumijām, ieliku pareizajā ātrumā, ieliku turētajā velo pudeli, velo datoru uzliku pa nullēm, novietoju uz stūres ķiveri un tajā iekšā brilles, noliku skriešanas krosenes un tajās ieliku 2 želejas. Visu lieko (dvieļus u.t.t.) organizatori pēc tam savāks un sametīs kaudzē ārpus mikszonas. Jau tika ziņots, ka līdz mikszonas slēgšanai atlikušas 5 minūtes. Vēlreiz uzmetu skatu velosipēdam. It kā viss kārtībā. Bet - nē ! Pamanīju , ka velo kurpēm esmu aizmirsis izvilkt savilces, lai varētu iedabūt kurpē kāju. Gandrīz vai sirds apstājās, izvilku un devos prom. Distancē man šāda kļūda varētu izmaksāt vismaz 30 sekundes !

Kājās atstāju frotē zeķes un peldēšanas čības. Citi pa slapjo zāli un dubļiem gāja ar plikām kājām, bet līdz startam plkst. 8:25 man vēl bija veselas 2 stundas. Manā vecuma grupā M55 startēja 120 cilvēki tāpēc organizatori to bija sadalījuši 2 daļās pa 60 katrā. Anatoliju Levšu iedalīja pirmajā grupā (starts 8:20), bet mani otrajā - starts pēc 5 minūtēm. Žēl, bet neko darīt, laikam dalīja pēc vecumiem-jaunākos 1. grupā, vecākos-otrajā. Vēl pēc brīža paziņoja, ka sakarā ar aukstajiem laika apstākļiem, peldēšanas distance ...samazināta uz pusi.

Šokējošs jaunums man, jo cerēju peldēšanā iegūt pārsvaru pār konkurentiem skrējējiem. Vispār jau negodīgi. Neko darīt. Jāpakļaujas. Velku hidrotērpu, jo tajā siltāk.

Iegājām startā zonā un tajā vēl bija jāgaida šausmīgi garas 20 minūtes. Saule jau lēca, laiks auksts, bet saulains un pats galvenais –asfalts sauss. Mūs aizved uz pontonu. Visi nostājamies vienā rindā. Pēc komandes apsēžamies, kājas ūdenī.Ūdens nemaz neliekas auksts. Skatos uz priekšu koncentrējos. Jāpeld līdz bojai , tad pa kreisi līdz nākamajai, tad atpakaļvirzienā, tad atkal pa kreisi un skrienam ārā. Peldbrilles neslapinu, uzvelku pēdējā brīdī, lai neaizsvīst. Komanda: „Lēkt ūdenī ! „ Ar vienu roku jāturas pie malas. Es neturos un man tiesnesis aizrāda. Es pieķeros un atskan starta signāls. Aiziet ! Galva ūdenī un griežu cik var bez elpas, lai izrautos priekšā. Tas arī izdodas bez lielas piepūles. Peldu uz pirmo boju. Pie tās esmu pirmais. Pagriežos pa kreisi. Peldu un vēlreiz pagriežos pa kreisi, peldu atpakaļ. Mēģinu saskatīt boju, taču izņemot sauli neko neredzu. Turpinu peldēt. Domāju , ka jāorientējas pēc krasta, taču nesanāk. Turpinu kaut kur peldēt. Kad beidzot ieraugu boju, tad tā atrodas pa labi 50 m āttālumā apmēram 45 grādu leņķī pret manu kursu. Strauji mainu virzienu. Tur jau satieku atpalicējus no iepriekšējā peldējuma. Appeldu boju un peldu uz nākošo, kuru jau tagad redzu. Traucē atpalikušie peldētāji. Apdzenu tos pa dažādām pusēm un tuvojos pontonam. Rāpjos ārā un skrienu uz mikszonu-līdz tai kādi 300 m vai vairāk.

Hidrotērpu sāku vilkt nost tikai tuvojoties velosipēdam, jo novilktās rokas man traucē skriet. Meklēju savus vārtus starp 1300 un 1500. Skrienu iekšā. Manam ritenim jābūt pretī kokam. Viss raibs, ņirb gar acīm – gan numuri gan velosipēdi. Atrodu savējo. Novelku hidrotērpu. Uzvelku brilles, ķiveri, numuru ar jostu, paķeru velo un skriešus uz izeju. Kāpju uz riteņa , sāku mīt velku kājās velokurpes. Blakusbraucošo nav, neviens netraucē. Uzņemu ātrumu. Pirmā apļa daļa pa Haidparka teritoriju. Ātrums ap 40 km/h. Seko 90 grādu pagrieziens pa labi, vairāki „gulošie policisti” , ātrums krītās. Pagrieziens par 180 grādiem, atkal par 90 un izskatās , ka no parka laukā. Gar Bekinghemas pili ārā uz Temzas krastmalu. Asfalta segums nav izcils , daudzās vietās ielāpi. Jābrauc arī caur tuneli. Pagaidām es visus apdzenu, bet mani – neviens. Jāveic 2 apļi pa 20 km. Vienubrīd auksts , stiprs pretvējš. Interesanti, ka otrajā aplī tas nomainās uz pretējo pusi. Otrā apļa vidū mani apdzen viens un tad otrs riteņbraucējs. Gaiss ir auksts, taču azartā neko nejūt. Esmu taču tikai plānajā, slapjajā triko 10 grādos. Noskatos, ka kāds maina riepu. Man nav ko mainīt, tāpēc ceru, ka nepārduršos. Vidējais ātrums turas uz 36,3 km/h. Tuvojos mikszonai , velku kājas ārā no velokurpēm, nolecu no velo un skrienu uz savu vietu, uzkaru riteni, cenšos attaisīt savu aerodinamisko veloķiveri ...un nevaru. Mēģinu gan tā gan tā. Kaut kas noburts ! (ikdienā lietoju citu ķiveri, kura ir savādāks saslēgšanas mehānisms, bet šeit visas kustības notiek automātiski). Pēc kādām 10 sekundēm, kas līdzinās mūžībai, nodabūju nost ķiveri, paņemu želejas, uzvelku krosenes un aiziet.

Jāskrien 3 apļi – kopā 10 km. Atkal daudzus apdzenu, bet arī mani apdzen. Iesēžos astē vienam anglim no M55A grupas. Turos. Aplis iet pa Haidparku apkārt Serpentīna ezeram un pāri tiltam. Neko nevar saprast, kur ir sāncēnši, jo numuri visiem priekšā.

Pirms katra apļa apēdu pa želejai. Pirms finiša pagrieziena distance iet lēzeni uz leju, tur paātrinos un šķiet, ka viens ieskrienu finiša koridorī . Tā arī finišēju. Skriešanas laiks 45:10. Saņemu finišētāja medaļu. Eju uz izeju. Jūtos labi. Pēc kāda brīža uzzinu , ka Anatolijam 2.vieta, bet man 23. Eju pārģērbties, uztaisu bildes piemiņai. Pēc kāda laiciņa finišē arī Laimonis savā M60 grupā. Es viņu vienreiz apdzinu ar riteni un vienreiz skriešanā. Viņš ir smaidīgs un apmierināts ar paveikto.

Līdz galam ir tikts un tehnika nepievīla. Daudzi finišē, tos sagaida ģimenes, tuvinieki, draugi. Pasaules čempionāta sacensības ir beigušās.

Arī saulīte pārstāja spīdēt, pastiprinājās vējš un sāka līt. Kā jau Londonā. Mēs savācām velosipēdus un devāmies uz savu 1,5 km attālo viesnīcu. Vīriešu elites maču pēc karstas dušas un vannas noskatījāmies viesnīcas numuriņā pa televizoru. Izjaucām riteņus , salikām tos koferos, sapakojām visas mantas un devāmies uz apbalvošanas ceremoniju uz Trafalgaras skvēru. Šoreiz jau bijām bruņojušies ar lietussargu un plēvēm. Maigi izsakoties , apbalvošanas ceremonija bija pilnīgi „garām”. Vai tas tika darīts apzināti, vai tiešām pasākuma vadītājs ( it kā esot Eurosport komentētājs) bija absolūts nejēga. Būtība bija tāda . Nosauca uzvarētājus vecuma grupā, tie no pūļa kāpa uz skatuves, nostājās pie vai uz pjedestāla.Kāds viņus tur uzsāka apbalvot. Pasākuma vadītājs, pa to laiku skatoties pūlī un ar muguru stāvot pret pjedestālu, turpināja saukt nākošās vecuma grupas uzvarētājus. Kad viņš tos bija nosaucis, tad beidzot pagriezās pret pjedestālu un teica : „Paldies” (respektīvi ātrāk atbrīvojiet pjedestālu). Un tā tālāk. Tādu absurda teātri vēl nekad un nekur nebija gadījies redzēt.

Par rezultātiem.

Savā vecuma grupā 55-59 gadi ar saviem 58 gadiem biju „vecākajā” galā. Pasaules līmenī katram vecuma gadam ir būtiska nozīme. Anatolijam Levšam (55) šis čempionāts bija visizdevīgākais, ko viņš arī mērķtiecīgi izmantoja, izcīnot 1.vietu sprintā un otro vietu saīsinātajā olimpiskajā distancē. To, ka Anatolijs varētu kļūt par pasaules čempionu pareģoju publiski jau iepriekš, vērojot viņa izcilos sniegumus šajā sezonā. Konkrētāk par olimpisko distanci. Rezultātu kopsavilkums. Peldēšana. Distance samazināta uz pusi – 750 m . 1.vietai - 10:37. Anatolijam Levšam(AL) – 4.v. 10:53 (+16 sek), Raimondam Garenčikam(RG)-5.v.10:57(+20 sek) . T1 mikszona. 1.vietai- 2:54 . AL– 3.v.2:57(+3 sek), RG-19.v.3:21(+27 sek) Velo. 40 km. 1.vieta 1:01,45 ( 38,9 km/h), AL – 13.v.1:05,02 (36,9 km/h) (+3:17 ) , RG – 30.v. 1:06,32(36,1 km/h)(+4:47). T2 mikszona. 1.vietai-2:40, AL- 4.v.2:54(+14 sek),RG- 25.v.3:21(+41 sek). Skriešana.10 km. 1.vietai - 35:54 , AL -3.v. 38:53 (+2:59), RG – 49.v.45:10(+9:26). Finišs. 1.vieta - Alfred Caprez no Šveices 1:59,14., Anatolijs Levša -2.v. 2:00,38(+1:24), R.Garenčiks- 23.v. 2:09,20(+10,06). Secinājumi. Peldēšana mums abiem ir labā līmenī. Ja būtu pilna distance , tad rezultāti arī būtu objektīvāki. Mikszonas. Tās Anatolijs veicis tradicionāli izcili. To viņš veikli dara arī Latvijas mačos. Skatieties un mācieties. Man arī salīdzinoši augsta vieta, taču kļūdas bija un skaidri zinu , kur piestrādāt. Velobraukšana. Te nu mums abiem ir tas vājais posms, kur ir lielas rezerves. Jātrenējas. Es gan braucu ar parasto sacīkšu velo ar guļstūri, individuālās braukšanas velo droši vien uzlabotu rezultātu. Skriešana. `Anatolijs skrien izcili un Latvijā to zin visi. Rezultāts 45:10 man ir visu laiku labākais taču, lai pēc 2 gadiem V60 grupā cīnītos par augstām vietām, vajadzētu skriet ap 42:00, kas būtībā nav neiespējami. Vēl salīdzinājumam. Šā gada Londonas M60 grupas uzvarētāja rezultāts bija 2:09,34(12:19+1:08,31+41:51), bet manējais 2:09,20(10:57+1:06,32+45:10). Tā kā jāuztur optimisms, jātrenējas un jāiegaumē, ka iespējams ir viss. Aivaram Uzulam(50) no Daugavpils salīdzinoši vājā peldēšana un arī velo ar neļāva ierindoties augstākā vietā par 30. rezultātu 2:02,02, kaut arī Aivars V50 grupā bija „visjaunākais”. Laimonim Daugavietim(63) no Carnikavas debijas starts M60 grupā un 75.vieta 81 dalībnieku konkurencē. Vāja peldēšana un velo. Gints Skroderis (26) no Daugavpils M25 grupā ar rezultātu 01:59,42 ( 12:10 + 1:04,38 + 37:11) izcīnīja 71.vietu 119 dalībnieku konkurencē. Rezultāts par 30 sekundēm sliktāks par M55 grupas uzvarētāja rezultātu un par veselām 14 minūtēm atpaliek no savas – M25 grupas uzvarētāja rezultāta. Ir kur tiekties. Sindija Veinberga(20) no Dobeles startēja sprinta distancē un W20 grupā no 47 dalībniecēm izcīnīja 28.vietu – 1:24,54, no 1.vietas atpaliekot 12:29. Domāju, ka nav tik traģiski, jo katrā veidā var nomest pa 1-2 minūtēm un tad jau tuvoties kādai 15.vietai. Anglijā dzīvojošā Natālija Andrejeva W30 grupā olimpiskajā distancē 101 dalībnieces konkurencē ierindojās 99.vietā ar rezultātu 2:45,32 , no uzvarētājas atpaliekot turpat 50 minūtes. Kopsavilkumā, pateicoties Anatolija Levšas sniegumam, nāciju konkurencē Latvija izcīnīja augsto 14.vietu. Krievijai vispār tikai viena 3.vieta W60 grupā. Labs darbiņš, kas padarīts. Kad mēs apbalvošanas ceremonijā bijām pamatīgi izlijuši un izsalušies, devāmies uz netālo organizatoru sarūpēto „TIGER TIGER” naktsklubu ( biļete Ls.8.40).

Tur varēja padejot un iedzert angļu alu(Ls.4/0,5 l ). Ilgi gan tur neaizkavējamies, jo nākošajā rītā plkst.6 jābrauc mājup. Atkal sekoja 5 km pastaiga mājup caur Haidparku,

pēdējā mantu sakravāšana un devāmies pie miera ap 1 naktī. No rīta paēdām brokastis. Atslēgas atstājām uz galda, jo recepcija strādāja tikai no plkst.9 . Uzliku plecos mazo mugursomu un stūmu pa durvīm ārā koridorī savu lielo koferi. Arī Laimonis (kamēr durvis vaļā) nolēma sekot man pa pēdām, izstumjot savu kasti. Tajā brīdī numuriņa durvis, kas bija aprīkotas ar aizvērēju un šlepera atslēgu, nodevīgi aizkrita ciet. Laimonis tikai paspēja pateikt : „Nu ir sūdi !”. Izrādās iekšā palika viņa mugursoma ar tās mašīnas atslēgām, kas stāvēja lidostas „Rīga” stāvvietā un gaidīja mūs atlidojam. Lielākā laime bija, ka dokumenti un maks bija palikuši kabatā. Ātri nolēmām, ka soma jātstāj un jābrauc uz lidostu. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, jāsaka , ka somu tajā pašā dienā paņēma Latvijas triatlona federācijas ģenerālsekretārs Kārlis Kalniņš, kas uz Rīgu izlidoja nākošajā dienā. Laimīgi un krietni savlaicīgi nokļuvām Getvikas lidostā un pēc tam arī Rīgā. Piecu dienu ceļojums uz Londonu bija beidzies.

Iespaidi un fotogrāfijas ir palikuši. Foto albums šeit: https://plus.google.com/u/2/photos/114923553522241811071/albums/5924539720124610961