Ideja un gatavošanās.
Šim pasākumam speciāli negatavojos. Protams, triatlona starti visas sezonas garumā nav zemē metama fiziskā sagatavotība. Taču skrējēji piekritīs, ka noskriet 21 km un 42 km ir divas dažādas lietas. Man kā peldētājam maratona noskriešana vienmēr ir bijis tāds kā nesasniedzams mērķis. Klusībā apbrīnoju tos, kas var izturēt tik garu skriešanu. Bet triatlona kolēģu, it īpaši Toma, apgalvojumi –Raimond, Tu to vari –darīja savu, un tā es mēnesi iepriekš pieteicos Valmieras maratonam. Zināju, ka iepriekš treniņos ir jānoskrien vismaz 30 km vienā piegājienā , bet man sanāca tikai 20. Iepriekšējā svētdienā vēl nobraucu Tartu MTB maratona 89 km. Kā jau bija paredzams ar aizmugurējā riepā iepumpētajām 3,3 atm pamatīgi atdauzīju muguru. Trešdien, skrienot 10 km krosiņu muguras jostasvieta tā sāpēja ... .Atlikušās dienas papeldēju baseinā un praktiski neskrēju.
Pirms starta.
No rīta brokastīs apēdu putru, vienu olu un biezpienu. Valmierā iebraucu ap plkst.11(par vēlu, vajadzēja vismaz 30 min agrāk).Novietoju autiņu un devos uz starta vietu. Satieku daudz paziņu, taču nerunāju, jo laika maz. Cenšos ātri saģērbties un kaut ko neaizmirst. Iestiprinu čipsu krosenē. Iedzeru malku želejas ūdens un dodos uz vīru pārģērbšanās telti. Tur visi smērējas ar smērēm. Kā jau esmu pamācīts ar trekno NIVEA krēmu ieziežu cirkšņus (dibenu, atvainojos, aizmirsu, taču par laimi distancē problēmu nebija), paduses, krūšu galus, vēl aizmugurē jostas vietu. Četrus gadus atpakaļ noskrēju Tartu pusmaratonu bez smērēm.Rezultātā paduses ar Nike skriešanas krekliņa it kā „asajām” malām bija izberztas jēlas un tajās visu laiku tecēja sviedri ... ellīga sajūta . Mācos no citu un savām kļūdām. Nododu mantas un dodos uz startu.
Distance.
Pūļa ovāciju pavadīti dodamies trasē. Skrienu pa Valmieru pirmo reizi. Asfalta segums mani ar maniem 90 kg neiepriecina, taču man ir labas Asics krosenes, kas ceru mīkstinās neskaitāmos triecienus. Visvairāk uztraucos par muguru, jo skriet ar sāpošu muguru būtu mocības. Pretī skrien pusmaratonisti, kas startējuši 10 min agrāk. Galvenais „nepārķert” startā , tāpēc skrienu nelielā tempā, bremzējoties. Pirmā apļa beigu daļā jūtu, ka labajā krosenē ir iekritis kāds akmentiņš un ļoti berzē. Ciešos , ciešos, taču beidzot apstājos, iztīru kroseni, it kā neko neatradu, skrienu tālāk. Vēl pēc brīža jūtu, ka sporta krekliņa birka kā koka gabals sāk sāpīgi berzēt starp lāpstiņām- nu jā - tur krēmu neiesmērēju. Ar šo Newline krekliņu daudzas reizes esmu startējis triatlonos, taču agrāk neko tādu nemanīju. Pametu acis uz priekšā skrejošo, viņam birka pacelta uz augšu. Paceļu savējo, krekls pielīp un turpmāk tā birka mani vairs netraucē. Otrā apļa vidū atkal apstājos, jo šausmīgi berž kāju. Atkal izpurinu kroseni, atrodu skuju un mazliet smiltis un ...pamatīgu tulznu apm.3x6 cm. Velku kājās uz skrienu tālāk. Pēc kāda laika jūtu, ka tulzna pārplīst(vēlāk mājās ,izņemot zolītes konstatēju, ka zem tām bija jūras smiltis, kas skrienot, cēlās uz augšu un nokļuva virs zolītes. Kārtējā mācība. Krosenes pirms sacensībām noteikti vajag kapitāli iztīrīt arī zem zolītēm ). Skrienu. Otrais aplis iet uz beigām, tuvojos tirdzniecības centram no aizmugures. Aiz līkuma pretī uz riteņa, kliegdams : Ceļu,ceļu ! - iznesas Ģirts Fogelis un aiz viņa nenormālā(lielā) ātrumā un azartā - MILZĪGS bars bērnu ... skats neatkārtojams ! Man tas atmiņā atsauca filmas man viduslaiku medībām, kad palaida vaļā baru medību suņu. Šoreiz Ģirtam tomēr izdevās aizmukt !!! Man trešais aplis. Katrā dzeršanas punktā izdzeru pusglāzīti enerģijas dzēriena. Jūtos labi. Skrienu savā tempā. Tagad visi izretojušies un var pavērot pretimskrejošos, apsveicināties. Pretī skrien triatlonisti un Sportlatisti – Deniss Gorba, Mārtiņš Pevko, Ivars Kassalis, Ansis Mežulis, Māris Priedēns, Ilgvars Āboliņš, Aigars Lūsis, Monika Lemese . Skrien mūsu paziņa slēpotāja un triatloniste, Andrus Vērpalu māsa, Anu Taveter no Pērnavas. Pusmaratonisti daļa jau finišējuši un pārējie tuvojas finišam. Skriešanas trase kļūst tukšāka. Ļoti labi, liela drūzma īpaši nepatīk. Vispār trase samērā līdzena un viegla, iespaids pat tāds, ka biežāk jāskrien no kalna uz leju , nekā pret kalnu. Ik pa brīdim apdzenot nūjotājas, finišēju trešo apli. Atkal skan uzmundrinājumi : Raimond, turies, aiziet !- kas ļoti palīdz, un es aizskrienu ceturtajā aplī. Pašsajūta laba. Pie teātra iedzeru enerģijas dzērienu. Sāku vienu otru apdzīt. Mani neviens neapdzen. Skrienu savā tempā. Otrajā dzirdināšanas punktā konstatēju, ka tur ir beidzies enerģijas dzēriens, tas man ir ļoti nepatīkams pārsteigums, jo biju plānojis lietot tieši to. Izsūcu apelsīna šķēli un uzdzēru ūdeni. Kāds jauns puisis no apkalpojošā personāla stāvēja turpat kārtoja savas dabiskās vajadzības-smēķēja.No kalna lejup un mani apdzen abas sieviešu maratona līderes. Ceturtā apļa finišs. Zemapziņā gaidīju to brīdi, kad iestāsies kaut kāds „lūziens”, to parasti solīja uz distances beigām.Un tas atnāca. Nežēlīgi sāka sāpēt kreisais gurns. Pie teātra iedzēru pēdējo(nākošajā punktā tā vairāk nebija) enerģijas dzērienu un zobus sakodis devos pēdējā aplī. Nezinu vai to varēja saukt par skriešanu, drīzāk jau par lēnu tipināšanu. Mani apdzina daži dalībnieki, kurus es biju apdzinis agrāk. Arī kāds vīrs jau gados (Voldemārs Valdmanis dz.1942.g.), kas skrēja un gāja, taču kopā viņam sanāca ātrāk kā man skrienot. Šausmīgi sāpēja gurns, taču doma par izstāšanos nebija pieļaujama(triatlonisti neizstājas !!!). Kalnā pirms otrās dzirdināšanas metrus 30 nogāju kājām (tā bija vienīgā vieta), atkal izsūcu apelsīnu, uzdzēru ūdeni un no kalna lejup. 2 km pirms finiša panāku Didzi Čonku un kopā ar viņu vienā solī skrienu. Priekšā ieraugu ejošu aironmenistu Kārli Sālījumu – esot kājas sarāvuši krampji. Šoreiz es viņu uzmundrinu – Turies, tepat finišs ! Pēdējais kalns.Es pārslēdzu ātrumus un uzskrējis kalnā, pārvarot sāpes, aizskrienu prom no sava ceļabiedra.
Finišs – 4: 03,13. Mans pirmais skriešanas maratons 42,195 kilometri.Uz-va-ra !!! Jā es Tevi ,Valmieras maraton , tomēr pievarēju !!! 
Saņemu skaisto medaļu. Pretī nāk smaidīgs Toms, varētu domāt, ka viņš nevis noskrējis maratonu, bet gan lasījis sēnes. Taču viņa labais garastāvoklis pielīp. Knapi varu paiet – šausmīgi sāp kreisā gūža. Sieva jau aizņēmusi rindu pie masāžas telts, un es kliboju uz turieni. Apsēžos. Neko negribas. Pieceļos, paliek slikta dūša. Apsēžos atkal, tā labāk. Pēc brīža tomēr apēdu garšīgo putru ar ķiršu zapti. Pēc 20 minūtēm nokļūstu uz masāžas galda pie melnīgsnējas meitenes ar florbola komandas krekliņu mugurā, viņa esot komandas masiere. Prasa , kas īpaši sāpot. Teicu, ka gūža. Vai tik man nav kāda trauma otrai !!! kājai. Teicu, ka jā ,baigā tulzna uz pēdas.Nu, lūk, tad organisms pats aizsargājot traumēto kāju, slodzi novirzot uz otru un tā vairāk nogurst ! Biju patīkami pārsteigts par tik vienkāršu izskaidrojumu manai ķibelei un iejutību. Manas kājas izmasēja kārtīgi no visām pusēm un , kad paprasīju cik jāmaksā, atbilde skanēja: „Smaidu !” Saģērbos, ne bez pūlēm, un devos uz mašīnu. Atpakaļceļā, braucot pa skaisto Raganas-Sējas-Saulkrastu ceļu un klausoties labu mūziku, siltumā(jo sāka kratīt drebuļi), laikam mazliet attapos un acīs saskrēja asaras - Skriešanas Maratons Bija Pieveikts. 
Citas bildes : http://picasaweb.google.lv/17Raimonds
Šim pasākumam speciāli negatavojos. Protams, triatlona starti visas sezonas garumā nav zemē metama fiziskā sagatavotība. Taču skrējēji piekritīs, ka noskriet 21 km un 42 km ir divas dažādas lietas. Man kā peldētājam maratona noskriešana vienmēr ir bijis tāds kā nesasniedzams mērķis. Klusībā apbrīnoju tos, kas var izturēt tik garu skriešanu. Bet triatlona kolēģu, it īpaši Toma, apgalvojumi –Raimond, Tu to vari –darīja savu, un tā es mēnesi iepriekš pieteicos Valmieras maratonam. Zināju, ka iepriekš treniņos ir jānoskrien vismaz 30 km vienā piegājienā , bet man sanāca tikai 20. Iepriekšējā svētdienā vēl nobraucu Tartu MTB maratona 89 km. Kā jau bija paredzams ar aizmugurējā riepā iepumpētajām 3,3 atm pamatīgi atdauzīju muguru. Trešdien, skrienot 10 km krosiņu muguras jostasvieta tā sāpēja ... .Atlikušās dienas papeldēju baseinā un praktiski neskrēju.
Pirms starta.
No rīta brokastīs apēdu putru, vienu olu un biezpienu. Valmierā iebraucu ap plkst.11(par vēlu, vajadzēja vismaz 30 min agrāk).Novietoju autiņu un devos uz starta vietu. Satieku daudz paziņu, taču nerunāju, jo laika maz. Cenšos ātri saģērbties un kaut ko neaizmirst. Iestiprinu čipsu krosenē. Iedzeru malku želejas ūdens un dodos uz vīru pārģērbšanās telti. Tur visi smērējas ar smērēm. Kā jau esmu pamācīts ar trekno NIVEA krēmu ieziežu cirkšņus (dibenu, atvainojos, aizmirsu, taču par laimi distancē problēmu nebija), paduses, krūšu galus, vēl aizmugurē jostas vietu. Četrus gadus atpakaļ noskrēju Tartu pusmaratonu bez smērēm.Rezultātā paduses ar Nike skriešanas krekliņa it kā „asajām” malām bija izberztas jēlas un tajās visu laiku tecēja sviedri ... ellīga sajūta . Mācos no citu un savām kļūdām. Nododu mantas un dodos uz startu.
Distance.
Pūļa ovāciju pavadīti dodamies trasē. Skrienu pa Valmieru pirmo reizi. Asfalta segums mani ar maniem 90 kg neiepriecina, taču man ir labas Asics krosenes, kas ceru mīkstinās neskaitāmos triecienus. Visvairāk uztraucos par muguru, jo skriet ar sāpošu muguru būtu mocības. Pretī skrien pusmaratonisti, kas startējuši 10 min agrāk. Galvenais „nepārķert” startā , tāpēc skrienu nelielā tempā, bremzējoties. Pirmā apļa beigu daļā jūtu, ka labajā krosenē ir iekritis kāds akmentiņš un ļoti berzē. Ciešos , ciešos, taču beidzot apstājos, iztīru kroseni, it kā neko neatradu, skrienu tālāk. Vēl pēc brīža jūtu, ka sporta krekliņa birka kā koka gabals sāk sāpīgi berzēt starp lāpstiņām- nu jā - tur krēmu neiesmērēju. Ar šo Newline krekliņu daudzas reizes esmu startējis triatlonos, taču agrāk neko tādu nemanīju. Pametu acis uz priekšā skrejošo, viņam birka pacelta uz augšu. Paceļu savējo, krekls pielīp un turpmāk tā birka mani vairs netraucē. Otrā apļa vidū atkal apstājos, jo šausmīgi berž kāju. Atkal izpurinu kroseni, atrodu skuju un mazliet smiltis un ...pamatīgu tulznu apm.3x6 cm. Velku kājās uz skrienu tālāk. Pēc kāda laika jūtu, ka tulzna pārplīst(vēlāk mājās ,izņemot zolītes konstatēju, ka zem tām bija jūras smiltis, kas skrienot, cēlās uz augšu un nokļuva virs zolītes. Kārtējā mācība. Krosenes pirms sacensībām noteikti vajag kapitāli iztīrīt arī zem zolītēm ). Skrienu. Otrais aplis iet uz beigām, tuvojos tirdzniecības centram no aizmugures. Aiz līkuma pretī uz riteņa, kliegdams : Ceļu,ceļu ! - iznesas Ģirts Fogelis un aiz viņa nenormālā(lielā) ātrumā un azartā - MILZĪGS bars bērnu ... skats neatkārtojams ! Man tas atmiņā atsauca filmas man viduslaiku medībām, kad palaida vaļā baru medību suņu. Šoreiz Ģirtam tomēr izdevās aizmukt !!! Man trešais aplis. Katrā dzeršanas punktā izdzeru pusglāzīti enerģijas dzēriena. Jūtos labi. Skrienu savā tempā. Tagad visi izretojušies un var pavērot pretimskrejošos, apsveicināties. Pretī skrien triatlonisti un Sportlatisti – Deniss Gorba, Mārtiņš Pevko, Ivars Kassalis, Ansis Mežulis, Māris Priedēns, Ilgvars Āboliņš, Aigars Lūsis, Monika Lemese . Skrien mūsu paziņa slēpotāja un triatloniste, Andrus Vērpalu māsa, Anu Taveter no Pērnavas. Pusmaratonisti daļa jau finišējuši un pārējie tuvojas finišam. Skriešanas trase kļūst tukšāka. Ļoti labi, liela drūzma īpaši nepatīk. Vispār trase samērā līdzena un viegla, iespaids pat tāds, ka biežāk jāskrien no kalna uz leju , nekā pret kalnu. Ik pa brīdim apdzenot nūjotājas, finišēju trešo apli. Atkal skan uzmundrinājumi : Raimond, turies, aiziet !- kas ļoti palīdz, un es aizskrienu ceturtajā aplī. Pašsajūta laba. Pie teātra iedzeru enerģijas dzērienu. Sāku vienu otru apdzīt. Mani neviens neapdzen. Skrienu savā tempā. Otrajā dzirdināšanas punktā konstatēju, ka tur ir beidzies enerģijas dzēriens, tas man ir ļoti nepatīkams pārsteigums, jo biju plānojis lietot tieši to. Izsūcu apelsīna šķēli un uzdzēru ūdeni. Kāds jauns puisis no apkalpojošā personāla stāvēja turpat kārtoja savas dabiskās vajadzības-smēķēja.No kalna lejup un mani apdzen abas sieviešu maratona līderes. Ceturtā apļa finišs. Zemapziņā gaidīju to brīdi, kad iestāsies kaut kāds „lūziens”, to parasti solīja uz distances beigām.Un tas atnāca. Nežēlīgi sāka sāpēt kreisais gurns. Pie teātra iedzēru pēdējo(nākošajā punktā tā vairāk nebija) enerģijas dzērienu un zobus sakodis devos pēdējā aplī. Nezinu vai to varēja saukt par skriešanu, drīzāk jau par lēnu tipināšanu. Mani apdzina daži dalībnieki, kurus es biju apdzinis agrāk. Arī kāds vīrs jau gados (Voldemārs Valdmanis dz.1942.g.), kas skrēja un gāja, taču kopā viņam sanāca ātrāk kā man skrienot. Šausmīgi sāpēja gurns, taču doma par izstāšanos nebija pieļaujama(triatlonisti neizstājas !!!). Kalnā pirms otrās dzirdināšanas metrus 30 nogāju kājām (tā bija vienīgā vieta), atkal izsūcu apelsīnu, uzdzēru ūdeni un no kalna lejup. 2 km pirms finiša panāku Didzi Čonku un kopā ar viņu vienā solī skrienu. Priekšā ieraugu ejošu aironmenistu Kārli Sālījumu – esot kājas sarāvuši krampji. Šoreiz es viņu uzmundrinu – Turies, tepat finišs ! Pēdējais kalns.Es pārslēdzu ātrumus un uzskrējis kalnā, pārvarot sāpes, aizskrienu prom no sava ceļabiedra.
Finišs – 4: 03,13. Mans pirmais skriešanas maratons 42,195 kilometri.Uz-va-ra !!! Jā es Tevi ,Valmieras maraton , tomēr pievarēju !!! Saņemu skaisto medaļu. Pretī nāk smaidīgs Toms, varētu domāt, ka viņš nevis noskrējis maratonu, bet gan lasījis sēnes. Taču viņa labais garastāvoklis pielīp. Knapi varu paiet – šausmīgi sāp kreisā gūža. Sieva jau aizņēmusi rindu pie masāžas telts, un es kliboju uz turieni. Apsēžos. Neko negribas. Pieceļos, paliek slikta dūša. Apsēžos atkal, tā labāk. Pēc brīža tomēr apēdu garšīgo putru ar ķiršu zapti. Pēc 20 minūtēm nokļūstu uz masāžas galda pie melnīgsnējas meitenes ar florbola komandas krekliņu mugurā, viņa esot komandas masiere. Prasa , kas īpaši sāpot. Teicu, ka gūža. Vai tik man nav kāda trauma otrai !!! kājai. Teicu, ka jā ,baigā tulzna uz pēdas.Nu, lūk, tad organisms pats aizsargājot traumēto kāju, slodzi novirzot uz otru un tā vairāk nogurst ! Biju patīkami pārsteigts par tik vienkāršu izskaidrojumu manai ķibelei un iejutību. Manas kājas izmasēja kārtīgi no visām pusēm un , kad paprasīju cik jāmaksā, atbilde skanēja: „Smaidu !” Saģērbos, ne bez pūlēm, un devos uz mašīnu. Atpakaļceļā, braucot pa skaisto Raganas-Sējas-Saulkrastu ceļu un klausoties labu mūziku, siltumā(jo sāka kratīt drebuļi), laikam mazliet attapos un acīs saskrēja asaras - Skriešanas Maratons Bija Pieveikts. Citas bildes : http://picasaweb.google.lv/17Raimonds