pirmdiena, 2016. gada 1. februāris

Eiropas čempionāts triatlonā Ženēva 9.-11.07.2015.

Eiropas čempionātu triatlonā ieplānoju tikai kādus 3 mēnešus iepriekš, jo vienatnē negribēju braukt un centos pierunāt Anatoliju Levšu no Daugavpils, lai viņš ar biedriem varētu man pievienoties. Vienam braukt ar lidmašīnu un ar lielo velokasti man likās apgrūtinoši. Uzreiz rezervēju viesnīcu, kas bija 5 km no sacensību vietas Ženēvas centrā un kā izrādījās- atradās Francijā tieši 20 m aiz Šveices robežas. Uz sacensībām devāmies trešdienas rītā ar busiņu no Daugavpils ( Anatolijs Levša, Aivars Uzols, Kaspars Stivriņš un es) un ar vieglo automašīnu ( Artūrs Sprukts ar tēvu). Līdzpaņemti 5 divriteņi. Ceļu turp 2460 km pieveicām 26 stundās. Triatlona sacensību dēļ ceturtdienas rītā Ženēva mūs sagaidīja ar milzīgu sastrēgumu ( 2 stundās 2 km) un karstumu ap 32 grādi, kas saglabājās visas dienas.
Iekārtojāmies viesnīcā, un devāmies uz starta vietu, lai reģistrētos. Sprinta distancē(0.750+20+5 km) Anatolijam Levšam un Kasparam Stivriņam starts jau bija paredzēts nākošajā dienā (piektdien), tāpēc šovakar vajadzēja iziet chek-in procedūru un nodot velosipēdus tranzīta zonā. Pirms tam vēl pamēģinājām izbraukt trasi, arī 1 km garo kāpumu, kas bija līdzinieks Siguldas kalnam. Vecuma grupām olimpiskajā distancē velosipēdi bija jānodod un jāiziet chek-in procedūra sestdien līdz plkst.20.
Līdzi bija jābūt tērpam ar uzrakstiem – valsts nosaukuma saīsinājumam un uzvārdam, ķiverei ar uzlīmēm u.t.t. Velosipēds bija jānovieto ar numuru zīmēm norādītajās vietās. Noliku riteni, visu kārtīgi pārbaudīju. Nopētīju pret kuru koku un laternu stabu tas atrodas, lai izskrienot no ūdens, to vieglāk varētu atrast. Un ar Aivaru Uzolu devāmies 6 km ( attālums no Vecrīgas līdz Teikai) atpakaļ uz viesnīcu, slēpjoties no karstās saules namu ēnās. Tā kā katru dienu vismaz divas reizes ar velosipēdu veicām ceļu uz sacensību vietu un atpakaļ, tad klātienē sanāca pavērot vietējos velosipēdistus. Luksofora signāli netiek ievēroti , taču šķiet, ka šoferiem un braucējiem tas problēmas nerada. Vispār velosipēdisti brauc ātri, arī pret kalnu. Nolēmu pabraukt no muguras kādai jaunai sievietei tērptai kleitā ar ielas velosipēdu. Taisnajos gabalos viņa brauca ap 29-30 km/h, pie sarkanajām luksofora gaismām nedaudz piebremzējot, un turpinot ceļu. Un tikai pašā centrā, kur liela satiksme, viņa apstājās pie sarkanā luksofora gaismas. Sasveicinājos un prasīju, vai nav bailes braukt pa aizliegto luksofora signālu, viņa ļoti smaidīga atbildēja, ka visu laiku brauc pa sarkano gaismu, jo katru dienu brauc 15 km turp un atpakaļ un šo ceļu pazīst. Nopētījusi manu sacīkšu riteni , viņa noprasīja, no kādas valsts es esmu. Jā, Latviju viņa zinot. Iedegās zaļā gaisma un mūsu saruna pārtrūka. Atsevišķa velobraucēju šķira ir elektrovelosipēdisti. Savādi ir vērot riteņbraucēju, kas lēni minot, pārvietojas ar ātrumu ap 50 km/h. Šos elektrovelosipēdus izmanto arī municipālā policija.
Vēl sanāca pavērot, kā pilsētas iedzīvotāji sestdienas vakarā atpūtās ezera krastā. Viss akmeņainais ezera krasts, tam piegulošie celiņi un zālāji bija piepildīti ar kompānijām, ar un bez bērniem un suņiem. Visi jautrojas, cep gaļu un atklāti lieto alkoholiskos dzērienus. Latvijā var sodīt jau par atvērtu alkohola iepakojumu. Viela pārdomām. Rakstīts, ka peldēties nedrīkst, taču cilvēki peldās. Daudz pīļu un zosu. Redzot, ka es fotografēju, kāds jauns vīrietis pienāk un prasa, vai piedalīšos sacensībās un kurienes es esmu. Par Latviju, Lietuvu un Baltijas valstīm neko neesot dzirdējis. Somiju zinot. Vēl bija kompānijas, kas līdzi paņēmušas paliela izmēra (kā čemodāns) ļoti efektīgi skanošas bluetooth skandu kastes uz ritentiņiem ar akumulatoriem un tusējas ap tām. Viena tāda skanda vēl skanēja svētdien 5 no rīta, kad devos uz startu. Klienti gan bija krietni apņurcīti un viens saldi dusēja uz soliņa. Atkritumus visi atstāj turpat, kur sēdējuši. Municipālie dienesti no pieciem līdz 6 rītā visu novāc. Ezermalā vairākās vietās pieejami dzeramā ūdens krāni, laikam tek no kādiem avotiem. 0.5 l alus kausa cena ezermalas bāriņos – 8 eiro.
Svētdienas rītā 4 ceļamies, paēdam un dodamies uz startu olimpiskajā jeb standarta distancē – 1.5+40+10 km. Paliels gabals jāiet kājām, jo satiksme slēgta. Tranzītzona atvērta tikai līdz 6 un tas rada papildus spriedzi. It kā viss 10 reizes nomērīts, tomēr bailes, ka kaut ko neaizmirst. Jauninājums tāds, ka numuri jālīmē uz rokas un kājas un uz hidrotērpa. Lai nekavētos, to paveicām no rīta viesnīcā. Sakārtoju divriteni, nolieku pa nullēm velokompi, kaut arī jābrauc tikai 2 apļi. Pārslēdzos uz pareizajiem ātrumiem, piestiprinu ar gumijām velokurpes. Vēlreiz visu pārskatu. To pašu dara man blakus esošais vācietis ar „ātru” uzvārdu -Šūmahers. Viss nolikts, paņemu somu un dodos uz starta vietu, ka atrodas 300 m tālāk.
Tur pagaidu 5 minūtes un gatavojos vilkt hidrotērpu. Atveru somu un konstatēju, ka hidrotērpa ... nav. Visas ļaunās domas kosmiskā ātrumā izskrien pa galvu- vai tiešam palika viesnīcā uzkārts uz durvīm. Vēl pēc dažām sekundēm atceros, ka hidrotērpu atstāju tranzīta zonā uzkārtu blakus esošajā brīvajā velosipēda vietā, jo nevarēju savai vietai sākotnēji piekļūt. Skrēju atpakaļ cik spēju, pa ceļam domājot , ka tranzītzona būs slēgta un būs jāpeld bez hidras. Pa gabalu pretī man māj Šūmahers un kliedz : „Wetsuit ! „ Nesos tranzītzonā, jāskrien uz tālāko galu, pieskrienu savam divritenim un ieraugu savu hidrotērpu, paķeru to un vicoju atpakaļ. Redz kur laba iesildīšanās, kurai nepietika laika! Uzvelku hidrotērpu un vēl 15 minūtes gaidu.
Pirms mums uz starta iet jaunākie – vīrieši un sievietes. Tad pauze un mēs. Nostājamies līnijā, saslapinām brilles un gaidām startu. Priekšā tālumā redzama viena dzeltena boja un aiz tās vēl tādu pašu gabalu – nākošā. Pa labi no bojām – uzlecošā saule. Atskanēja tiesneša komanda peldēšanas posmam: „take your marks” (ieņemt vietas) un taures signāls. Starts !
Izrāvos priekšpusē, redzēju, ka kāds peld labajā pusē . Sprintošana strauji paātrināja elpošanu, kas no maniem bronhiem izrāva ārā krēpas, kas izraisīja dziļu klepu. Tas viss kaut kāda vīrusa sekas, kas mani mocīja jau 3 nedēļas – iesnas un bronhīta simptomi, tāpēc 3 reizes dienā dzēru „Bronhasilu”. Kādu minūti izmisīgi klepoju, izvairoties ieraut elpošanas ceļos ūdeni. Samazināju ātrumu. Beidzot organisms nomierinājās. Turpināju peldēt. Ļoti traucēja uzlēcošā saule. Tā apžilbināja un grūti bija saskatīt mazliet pa kreisi esošo dzelteno boju. Sasniedzu pirmo boju un konstatēju, ka nākošo –neredzu. Turpināju peldēt taisni. Tikai pēc kāda laika to ieraudzīju. Konstatēju, ka esmu peldējis pareizi ! Brīnišķīgi! Appeldēju otro boju un nevarēju saprast, kurp peldēt. Uzsaucu laivā sēdošajam tiesnesim, viņš norādīja krasta virzienā. Tur ieraudzīju kārtējo dzelteno boju un peldēju uz to. Pie paša krasta sāku apdzīt iepriekšējās grupas peldētājus. Izskrēju no ūdens, uzcēlu uz pieres peldbrilles un pa improvizētu tiltiņu skriešus devos uz tranzītsonas tālāko galu.
Anatolijs sauca, ka esmu trešais. Lai vieglāk būtu skriet, hidrotērpa augšdaļu sāku vilkt nost tikai pašās beigās. Noskaitīju savus trīs kokus no gala un laternu - tai pretī bija jābūt manam velosipēdam. Un tā tas arī bija. Nometu cepurīti un peldbrilles, Novilku hidrotērpu. Velobrilles uz acīm, ķiveri galvā, ķeru riteni un skriešus uz izeju. Aiziet ! Labajai kājai purngals kurpē, kreisā uz kurpes un aiziet pret kalnu, tikai kalna augšpusē vispirms iedabūnu kurpē labo kāju un tad kreiso. Pāris kilometri uz priekšu , tad apgriešanās , mazliet atpakaļ. Apdzinu kādu poli- atpalicēju no iepriekšējām grupām. Un tad „siguldnieks” – 1 km apmēram 7% kāpums. Ātrums krīt uz 10-11 km/h. Kāpuma sākumā polis mani apdzina, bet kalna galā - es viņu. Sekoja lielais nobrauciens, ātrums pamatīgs ap 55 km/h, nemaz neminu, atpūšos. Pa kreiso pusi garām aiznesās polis. Kalna lejā 90 grādu pagrieziens pa labi, piekrāmēts ar salmu maisiem. Bremzēju, griežos, ieguļos guļstūrē un sāku strādāt, eju garām polim. Iepriekšējā dienā šo apli biju izbraucis, tāpēc zināju, kur labāks asfalts. Vispār jau asfalts 95 % bija labs. Turpināju apdzīt iepriekšējās grupas dalībnieces. Nomalē novietotais ātruma radars rādīja man 39 km/h un smaidošu piktogrammu (zem 50 km/h). Eju otrajā aplī.
Pievienojas arvien vairāk braucēju, kas brauc pirmo apli. Otrreiz kalns. Mani apdzen jaunpienācēji. Atkal lejup un pirms mikszonas trauksme - stāv ātrie, cilvēki māj ar rokām, ceļš strauji sašaurinās, jābremzē, divi kritušie, kuriem sniedz palīdzību. Centos saglabāt ātrumu. Pabeidzu dzert savu SIS dzērienu. Tuvojos tranzīta zonai, izāvu kājas no kurpēm, nolēcu no riteņa un skrēju. Priekšā 3 apļi un katrs sākās ar 1 km kāpumu. Tad lejup un tad un augšup lejup līkloči pa parka asfaltētajiem celiņiem. Ūdens netrūka, to deva apļa 3 vietās, ko arī obligāti izmantoju, jo saule cepināja pamatīgi. Skrējās labi. Otrajā aplī mani apdzen. Saprast, kurš ir kurš, nevar. Visas vecuma grupas sajaukušās, numuri skrējējiem priekšā. Skrienu savu spēju robežās, pirms otrā un trešā apļa apēdu pa želejai. Reāli varēju noturēties līdzi kādai jaunākai šveicietei, tā arī centos neatpalikt. Trešajā aplī no kalna apdzinu savu šveicieti, mani apdzina Aivars Uzols, bet viņam vēl 2 apļi skrienami. Finiša kilometrs gar ezera krastu.
300 m pirms finiša šveiciete mani apdzen, bet man nav spēka, ko likt pretī. Aiz muguras arī neviena cita nav. Finišs. Saule cepina mežonīgi, to īpaši sajūt, kad apstājas. Tagad –ūdens iekšās un uz galvas. Uz galvas vairāk. Staigāju un nesēžos. Kāds gara auguma anglis no manas grupas, prasa kā gāja, atbildu, ka man patika trase, viņš tam piekrita un pateica, ka mani atceroties no 2013. gada Londonas pasaules čempionāta un novēl veiksmi un satikšanos nākošajos mačos. Sirsnīgi ! Paldies! Rezultātu nezinu. Anatolijs Levša saka, ka desmitniekā man vajadzētu būt. Un tikai vakarpusē internetā parādījās rezultāti.
Man 7. vieta M60-64 grupā. Peldēšanā 1500 m man bija 3.vieta - 0:24,07 , pirmajā mikszonā – 0:02,54 (14.vieta), velobraukšanā 40 km - 01:07,18 (11.vieta), otrajā mikszonā – 0:01,43 (3.vieta), skriešana 10 km -0:46,30 (14.vieta). Kopā – 02:22,34 . Atpalikšana no 1.vietas – 0:08,06, no ceturtās – 0:01,09. Velo vidējais ātrums 35.7 km/h, skriešanas – 4:39 min/km. No Latvijas sportistiem man visaugstākā vieta. Otrs Latvijas pārstāvis olimpiskajā distancē - Aivars Uzols (2:14:51) vecumgrupā no 50 līdz 54 gadiem izcīnīja 11.vietu 80 dalībnieku konkurencē. Daugavpilietim nepaveicās ar divu minūšu sodu, jo tiesneši uzskatīja, ka veloposmā kādu mirkli daugavpilietis braucis cita sacensību dalībnieka aizvējā. Tādējādi tika zaudēta vismaz ceturtā vieta Eiropas čempionātā. Junioru ieskaitē, startējot divreiz īsākajā sprinta distancē, Artūrs Sprukts (1:06:16) starp 72 dalībniekiem spēja nepalikt pēdējais un ierindojās 67.vietā. Savukārt Kaspars Stivriņš (1:10:14) vecuma grupā līdz 19 gadiem izcīnīja 17.vietu 37 dalībnieku konkurencē. Leģendārais Anatolijs Ļevša šoreiz bija izvēlējies sprinta distanci un M55-59 grupā finišēja augstajā astotajā vietā (1:15,47). Sacensībās piedalījāmies, lai novērtētu savu līmeni. Jā, varēja labāk. Tāpēc analizēsim savu sniegumu. Šis šobrīd bija mūsu spēju līmenis un šķiet, ka sacenšoties olimpiskajos sporta veidos ar to valstu sportistiem, kurās iedzīvotāju skaits ir 40-60 miljoni, jāpasaka, ka nostartējuši esam labi. Katrās sacensībās gadās kādi kuriozi.Šoreiz junioru peldēšanas starta zonā bija iepeldējusi pīle ar kādiem 6 pīlēniem. Starts tika dots un peldētāju lavīna 100 m platumā gāzās uz priekšu. Daudziem skatītājiem aizrāvās elpa. Pīle spēja pacelties gaisā, taču mazie tika ierauti roku ūdens dzirnavās.
Kā fotogrāfijās redzams, pīlēni izglābās, bet vai visi –nezinu. Otrs kuriozs bija, kad triatlona stafetē pēdējā etapā skrienošais francūzis Hauss, lai ietaupītu kādas 6-10 sekundes pēc veloetapa uz kroseņu nevilkšanas rēķina un aizmuktu no konkurentiem, aizskrēja 2.5 km pa asfaltu ...ar plikām kājām. Un uzvarēja !
Un vēl. Lai nokļūtu viesnīcā, ik dienas divas reizes bija jāatgriežas Francijā. Kad tuvojos robežai, ausīs man sāka skanēt Maika Oldfīlda un Megijas Reilijas „To France” https://www.youtube.com/watch?v=5QXxozXsDZY . Pārējās emocijas bildēs manā albumā goo.gl/L0D4qd .