sestdiena, 2010. gada 18. septembris

Pasaules čempionāts triatlonā. Budapešta. 8.-12.09.2010. 2010 Dextro Energy Triathlon ITU World Championship Grand Final Budapest.




Neliela atkāpe. Viss turpmāk uzrakstītais būs ne tikai par sportu, bet par visu braucienu kopā .Tas pats jāsaka par bildēm. Ceru, ka lasītāji tur atradīs katrs sev kaut ko interesantu un noderīgu.Šajā rakstā esošās bildes var palielināt, noklikšķinot uz tām.
Manam braucienam uz pasaules čempionātu iniciators bija Latvijas triatlona vecmeistars un leģenda Anatolijs Levša. Par braukšanu tika jau nolemts 6 mēnešus iepriekš un es Budapeštā savlaicīgi rezervēju viesnīcu par ļoti izdevīgu cenu. Triatlona sezona noritēja kā parasti un tuvojās savai izskaņai. Augusta beigas un septembra sākums pārsteidza ar stipri rudenīgiem laika apstākļiem. Tā kā izturības bāze bija iestrādāta visas sezonas garumā, tad pievērsos treniņos skriešanai ar paātrinājumiem. Un tā kādu dienu, skrienot pa savu iemīļoto dambi gar Gaujas krastu, kaut kur uz nelīdzenumiem pamežģīju vai sastiepu labo kāju. Sāpes celī sajutu gan tikai nākošajā dienā. Nesapratu , kas par vainu un domāju, ka pāries. Taču uzmanīgu darīja tas, ka tuvojās plānotais brauciens uz Budapeštu. Tāpēc pēc Carnikavas orientēšanās treneres Tamāras Kosmačovas ieteikuma apmeklēju manuālo terapeitu. Biju arī pie kāda traumatologa, kas pat nepaskatījās kāju, tikai ieteica dzert zāles pret saišu iekaisumu. Pēc kolēģa Toma Pikšēna ieteikuma pierakstījos ( tas bija iespējams tikai pēdējā dienā pirms izbraukšanas) ARSā uz pieņemšanu pie labākā Latvijā kāju ceļu ķirurga Valda Andersona. Apskatījis manu kāju, dr.Andersons pateica: „Jums cienītais ir jābrauc nevis uz Budapeštu, bet gan Ādažiem !”
Tur viņš otrdien man veikšot operāciju, lai izņemtu gabalu no noplīsušā meniska. Man tas bija šoks ! Neteicu ne jā, ne nē un autopilotā devos uz automašīnu. Te nu būs mans pirmais pasaules čempionāts triatlonā! Izrādās , ka Ādažos ! Zvanu Anatolijam. Viņš nemaz nav tik pesimistiski noskaņots un saka , ka ārstiem ka tikai kaut ko nogriezt un ka ir jābrauc – nevarēsi paskriet – noiesi ar kājām. Nu jā, triatlonisti nepadodās - ļoti vērtīga, vajadzīga un noderīga atziņa ! Paldies Anatolijam par morālo atbalstu . Iebraucu pie dēla un meitas darbā, izstāstu par savu ķibeli. Arī māsa , kas strādā Stradiņos sola palīdzēt- noorganizēt magnētisko rezonansi. Braucu uz Carnikavu. Pa ceļam zvana meita un saka , lai piezvanu viņu draugam Svenam, arī ķirurgam. Zvanu, stāstu , kas par lietu. Viņš pats strādājot, rīt tikai no plkst.11, bet man jau no rīta jābrauc uz Daugavpili. Pēc brīža Svens atzvana un saka , lai braucot uz „traumām” , tur pieņemšanā mani apskatīšot viņa kolēģis. Ir jau vakars, esmu jau Carnikavā un atkal braucu uz Rīgu. Dakteris apskata manu celi, nosūc šķidrumu un uztaisa blokādi. Līdz svētdienai izturēšot. Vēl jādzerot pretsāpju un pretiekaisuma zāles. Iznāku no slimnīcas un šķiet, ka jūtos krietni labāk – visupirms morāli un arī fiziski.
8.09.2010. trešdienas rītā kopā ar mūsu Latvijas triatlona federācijas prezidentu Vilni Priedīti dodos uz Daugavpili. No turienes mēs brauksim jau četratā – vēl Anatolijs Levša un Aivars Uzuls. Pirmo reizi esmu mājās pie Anatolija un man ir iespēja apskatīt iespaidīgo viņa medaļu un godalgu kolekciju – tā protams ir muzeja cienīga. Anatoliju ne par velti sauc par Latvijas triatlona leģendu. Panākumi visos sporta veidos atsevišķi – skriešanas, biatlona, slēpošanas, militārās daudzcīņas – Latvijas, PSRS, Eiropas un pasaules mēroga sacensībās. Triatlons te ir atsevišķa tēma. Anatolijs ir vairākkārtējs pasaules čempions ultratriatlonā - divkāršajā (Double Ultra Triathlon -7.6 km swim – 360 km bike - 84.4 km run) un trīskāršajā( Triple Ultra Triathlon 11.4 km swim – 540 km bike - 126.6 km run ). Interesentiem varu tikai atbildēt uz visbiežāk uzdoto jautājumu –jā, visa distance t.i. visi 3 veidi ir jāveic vienā piegājienā.
Paēdam Anatolija sievas garšīgi pagatavotās pusdienas, sakrāmējam mantas, velosipēdus, rezerves ratus busiņā un dodamies ceļā.

Sazvanāmies ar dobelniekiem, arī viņi jau izbraukuši (Raivis, Kārlis un sacensību dalībnieki - Sindija Veinberga, Baiba Medne un Kristaps Plonis). Pa ceļam koriģējam maršrutu un nolemjam braukt caur Varšavu, Čenstohovu, Bialo-Biaļsku, Ciešinu, caur kalniem, caur Žiļinu, Zvoļenu. Ceļā nolēmu pārbaudīt mobilā telefona NOKIA 5800 Navy un tajā esošo bezmaksas Ovi maps funkcionalitāti. Atgādināšu, ka Nokia piedāvā atsevišķos telefona modeļos iebūvētas navigācijas iekārtas un tādejādi šos telefonus var izmantot kā Tom-tom ierīces. Uzreiz brīdinu, ka ja nevēlaties pārsteigumu, saņemot mobilā telefona rēķinu par interneta pieslēgumiem, kas ārzemēs ir ļoti dārgi, tad telefons ir jāpārslēdz bezsaistes režīmā. Telefona zvanus gan nevarēsiet saņemt, taču to var paciest. Iepriekšējā manā braucienā uz Austriju telefons automātiski, mani nebrīdinot , ik pa brīdim pieslēdzās lmt internetam (laikam , lai aktualizētu informāciju un ātrāk realizētu navigācijas procesu). Protams, par to , ka telefons ir jāizslēdz bezsaistē telefona pārdevēji mani nebija informējuši, viņi to pat paši īsti nezināja. Taču telefons bezsaistes režīmā darbojās ideāli – reaģēja uz katru ātruma ierobežojuma zīmi 20 m attālumā. Vienīgais, ka laipnā sievietes balss mūs aicināja visu laiku braukt pa īsāko ceļu, kas neietilpa mūsu plānos un tāpēc mēs viņu mānījām, uzstādot starppilsētas kā galamērķi, vai vienkārši braucot uz lielākajām pilsētām un „laipnā balss” steidzīgi pārrēķināja maršrutu.
Slovākijas kalniem braucām cauri pa nakti un pa stipru lietu, ceļa malas vietām bija izskalotas un nobrukušas, ierobežotas ar zīmēm. Budapeštā iebraucām astoņos no rīta un devāmies pa taisno uz savu Szonyi hoteli, taču tā kā rezervācija bija tikai no plkst.13, tad braucām aplūkot sacensību vietu. Tā atradās Donavas krastā, bija patukša un pielijusi. Aizgājām uz infocentru, precizējām , ka reģistrācija Latvijai tikai vakarpusē, pavērojām, ka liela daļa sportistu velk hidrokostīmus un mēģina „iepeldēt” Donavas 14 grādus auksto ūdeni.
Mums to nevajag. Apstaigājam vietējas tirdzniecības vietas, uzēdam turpat busiņā un , kamēr nelīst, ejam izskriet aplīti. Skrienu Anatolijam un Aivaram no muguras.”Nu tā arī skrien ap 5 km stundā, galvenais tiec līdz galam” – mani pamāca Anatolijs. Jūtu, ka organisms instinktīvi visu slodzi no slimās kājas pārnes uz veselo un arī tā strauji sāk pagurt. Tāpēc daudz neskrienu. Pēc skriešanas otrreiz dodamies uz reģistrāciju un man izdodas meiteni pierunāt reģistrēt mūs pirms laika, tas nozīmē, ka vakarā šurp vairs nav jābrauc.
Triatlons ir viens tiem sporta veidiem, kurā Pasaules čempionāta godalgas izcīna gan elites, gan U 23 , gan junioru, gan vecuma grupās (18-19 g.vec.,20-24 g.v, ..., 80-84 g.vec.) sprinta ( 750 m+20+10 km)un olimpiskajās(1,5 +40+10 km) distancēs, gan arī paratriatlonā(cilvēkiem ar kustību traucējumiem).
Ceturtdienas vakarā organizatori aicināja ap 4000 dalībniekus no 69 pasaules valstīm uz atklāšanas ceremoniju ar makaronu pārtiju (pasta party). Ceremonijas sākums bija tik ātrs, ka tikai vēlāk bildēs es pamanīju, ka mums rokās iespraustais „Latvijas” karogs ir Austrijas karogs.

Sacensību dalībnieki fotogrāfējās viens ar otru. Arī mūsu izteiksmīgais lielais „Latvian triathlon team” uzraksts uz tērpiem pievilināja daudzus interesentus. Tā kādai meksikānietei, kas bildējās ar mums, pajautāju , vai viņa vispār zin , kur tāda Latvija ir. „Of course, I know, in Russia” viņa starojoši atbildēja. Izstāvējām milzīgo rindu pēc makaroniem ar trim dažādām mērcēm, iedzērām pa alum, pabaudījām nepiespiesto draudzīgo gaisotni un devāmies uz viesnīcu.
Piektdiena un sestdiena bija riebīgi aukstas un lietainas. Gatavojāmies izbraukt ar riteņiem, taču šo ideju lietus dēļ atmetām. Kā vēlāk izrādījās, Anatolijam šī neizbraukšana atspēlējās distancē. Proti, Anatolijs bija startam aizņēmies garo lāsveidīgo veloķiveri( it kā ļauj vinnēt 1 sekundi uz 1 km) un arī individuālās velobraukšanas velosipēdu(interesentiem-tie ir specializēti velosipēdi arī triatlonam ar izmainītu ģeometriju, guļstūri un ātruma pārslēgiem uz tās un maksā ap 3-5 tūkst.latu). Distancē ķiveres garā aste Anatolijam atspiedās pret muguru , ķivere krita uz acīm un ik pa brīdim tā ar roku bija jāpieceļ. Tā plānotās apmēram 40 sekundes uz 40 km droši vien arī neizdevās atvinnēt. Aivars savukārt viesnīcas numurā mēģināja piemērīt organizatoru izsniegto obligāto peldcepuri, kas katrai vecuma grupai bija citā krāsā, un ... pārplēsa to. Vēlāk organizatori gan to apmainīja.
Sestdien pirmais starts jau bija plkst.6.30 paratriatlonistiem un plkst.6.55 vecuma grupām sprinta distancē. Mūsu 17-gadīgā dobelniece Sindija Veinberga 16-19 g.vec. grupā no startējošām 25 dalībniecēm izpeldēja gan 12 –tā , taču beigās izcīnīja 17.vietu.Noskatījāmies elites grupas vīriešu sacensības, kurās uzvarēja anglis Alistair Brownlee, tikai par 4 sekundēm apdzenot spāni Javieru Gomezu.
Tālākie mūsu plāni saistījās ar velosipēdu savlaicīgu reģistrāciju mix zonā un tērpu pārbaudi. Tērpam priekšā un aizmugurē jābūt bija uzrakstītam uzvārdam un valsts nosaukuma saīsinājumam, kā arī ITU emblēmai. Te nu jāatzīst , ka Aivaram izdevās iziet šo t.s. chek-in procedūru tikai ar nosaukumu LAT uz tērpa ... . Tika sapumpētas riepas, saeļļotas ķēdes, pārbaudīti sēdekļi, bremzes u.t.t. un velo tika novietoti starta zonā apsargātai naktsguļai. Lai tie nesalītu, daudzi savus velosipēdus bija pilnīgi ietinuši celofāna maisos. Es tikai apsedzu sēdekli un guļstūres roku balstus.


Vakariņās viesnīcas restorānā ēdām sportistiem veselīgu un vajadzīgu pārtiku - makaronus ar sieru.
Svētdienas rīts. Vecuma grupām olimpiskajā distancē startu sākums plkst.6.30. Manai grupai M55 starts plkst.9.25. Mani pamodina uz 5:45 uzliktais modinātājs, taču izrādās, ka tagad ir 4:45, jo uz mobilā telefona nebiju pārlicis laiku par 1 stundu atpakaļ. Pēc brīža klauvē pie durvīm. Tas ir Kristaps Plonis, kas atnācis pēc brokastu auzupārslu putras un karstā ūdens. Viņa M18 grupai starts tieši 6:30. Arī mēs drīz vien ceļamies, ieēdam putru, vēlreiz pārbaudam vakarā saliktās mantas – peldēšanai(čips, tērps, hidrotērps, peldbrilles, cepurīte), velobraukšanai( velokurpes, veloķivere, velobrilles), skriešanai (krosenes, cepurīte), kā arī dzeramie un želejas.
Olimpiskās distances tehniskais apraksts.
Peldēšana.1500 m Donavas attekā . Distance „M” burta veidā – turp 450 m, atpakaļ 300 m, turp -300 m, atpakaļ - 450 m. Ūdens temperatūra ap 14 grādiem C. Ūdens pēc garšas labs.
Velosegments. Līdzenums. 38,43 km , kas sadalīts 3 apļos. Katrā aplī 3 apgriešanās par 180 grādiem, divi – par 90 grādiem. Starts un finišs vienā vietā. Asfalta segums nelīdzens, bedrains.
Skriešana. Līdzenums 10 km. Asfalta segums un bruģis. Pa Donavas krastu 4,5 km līdz Szechenyi tiltam ar lauvām, pāri tiltam un atlikušā distances daļa – divi apļi ap un pār tiltu. Finišs pie tilta.
Kad nokļūstam starta vietā Kristaps vēl peld. No ūdens viņš iznāk kā ceturtais. Kā vēlāk izrādās arī nofinišē kā ceturtais deviņu dalībnieku konkurencē. Baibas Mednes startu F20 grupā neredzēju (11.vieta 57 dalībnieču konkurencē), jo biju aizņemts ar gatavošanos savam startam.
Mix zonā ielaiž tikai tos dalībniekus, kuriem ir zaļā siksniņa ap roku. Uz labās kājas ar mārkeru uzraksta manu vecuma grupu M 55 . Noplēšu no velo sēdekļa un stūres pa nakti uzliktos celofānus. Nolieku pa nullēm velokompjūteru. Pedāļus pagriežu vajadzīgajā leņķī ( es velokurpes ar gumijām pie pedāļiem nestiprinu). Pārbaudu velokurpes. Novietoju uz stūres aizvērtā veidā jostas gumiju ar numuru . Turpat uz stūres uzlieku ķiveri un tajā iekšā velobrilles. Ar roku pārbaudu spiedienu riepās. Veloturētājā ielieku dzēriena pudeli, kurā ir ūdenī atšķaidīta 100 g „Maxim” želeja. It kā viss kārtībā. Mans „Dynatek” karbona sacīkšu velosipēds ar FSA karbona ratiem un „Profile design” karbona guļstūri ir gatavs startam.
Arī Aivars un Anatolijs veic pēdējos sagatavošanas darbus. Kā par brīnumu parādās saule un kļūst krietni siltāks. Pie ieejas mix zonā pie koka sakņupuši sēž un brokasto divi vecāka gadagājuma meksikāņi. Tas jau nebūtu nekas, ja blakus nebūtu sakrāmēta no visas teritorijas šurp sanestā atkritumu maisu kaudze. Taču viņus tādi sīkumi šķiet neiespaido. Aivaram starts pirmajam M45 grupā plkst.8:45. Desmit minūtes pirms starta vajag iečekot savu čipu. Aivars aiziet. Arī Anatolijs sāk vilkt hidrotērpu. Es vēl nesteidzos, bet jau sagatavoju somu ar mantām nodošanai garderobē. Pienāk kāds amerikānis, kas vēlas ar mums nofotografēties.Vēlāk izrādās, ka tas ir John Chauvin no manas M55 grupas, kas atpalika no manis par 7 vietām. Palīdzu aizvilkt Anatolijam hidrotērpa rāvējslēdzēju un viņš dodas uz savas grupas M50 startu plkst.9:05 – lai veicas ! Vēl tikai 9:15 startē F50 sievietes un tad 9:25 mana kārta.
Stāvu kalnā un skatos uz līci, pa kuru peld startējušie dalībnieki. Saulīte jau labi silda un garastāvokli tas tomēr uzlabo. Koncentrējos startam. Mazliet uztraucos, bez tā nevar. Eju uz chek-in zonu, palūdzu kādam aizvilkt hidrotērpa rāvējslēdzēju un visi 68 dalībnieki dodamies uz starta pontonu. Tiesnese vēl skaidro distanci. Līdzjūtēji no tiltiņa fotogrāfē un uzmundrina. Atlikušas 5 minūtes līdz startam. Vēroju konkurentus, tie atgādina melnos tērpos tērptus bruņiniekus, kas tūlīt metīsies izšķirošajā cīņā un tad uzvarēs tikai stiprākais un veiksmīgākais. Aukstais ūdens mani nemulsina, jo pirmdien vēl Ādažu poligonā Mazuikas ezeru sēņotājiem par brīnumu garumā pārpeldēju turp –atpakaļ – ap 1,5 km. Skatos uz 430 m tālumā nostiprinātajām bojām, mēģinu tās hipnotizēt. Mana taktika ir pēc iespējas ātrāk pieveikt peldēšanu un veloetapu un tad skriešanu – finišēt .Un visu laiku domāt un saudzēt kāju! Tiek dota komanda lēkt ūdenī. Ielecam, paskaloju brilles un nostājos startam.Tagad vai nekad ! Starts ! Galva ūdenī un griežu uz gandrīz maksimāliem apgriezieniem, kaut kur saķeras rokas, taču es izmisīgi raujos uz priekšu. Ūdens ir gaiši zaļš un necaurspīdīgs, ar normālu garšu. Pēc 150 m ievēroju, ka esmu laikam pirmais. Elpoju uz kreiso pusi un skatos uz priekšu , kur ir bojas. Tās īpaši nemanu, taču orientējos pēc līča ietekas Donavā. Turpinu peldēt, ik pa 5-6 airējieniem ceļot galvu un koriģējot maršrutu. Ļoti palīdz 2 pavadošās smailītes, kas priekšā it kā veido ceļu. Beidzot peldu apkārt pirmai bojai, atpakaļ neskatos. Tagad pa labi un kreisi ūdenī var redzēt ievilktus celiņus, lai dalībnieki nesaskrietos. Meklēju nākošās bojas. Tās nez kāpēc tālumā saplūst ar finiša bojām. Turpinu peldēt uz šīm bojām, nepārtraukti ceļot galvu un kontrolējot virzienu. Piepeldot tuvāk, tās jau skatienam sadalās - tuvākā un divas 200 m tālākās, griežos apkārt un peldu uz priekšpēdējo boju. Tā kā esmu pirmais mēģinu elpot uz labo pusi, taču pēc pāris airējieniem stipri sagriežos pa labi, tāpēc turpinu elpot tikai pa kreisi, lai nepeldētu zigzagā. Atkal abas smailītes rāda ceļu –paldies. Pagrieziens un uz finiša bojām. Uzskrienu kādai sievietei , kas startēja 10 min iepriekš. Peldu ar ¾ spēka , jo esmu pirmais. Priekšā parādās 2 bojas, atceros, ka jāpeld pa vidu, bet varbūt pa labo pusi. Peldu tuvāk un pamanu divas sievietes, kas peld starp bojām. Es viņas strauji apdzenu un peldu uz krastu. Krasts. Skrienu ārā. Esmu pirmais. Tas labi. Norauju hidrotērpa augšu, cepurīti un peldbrilles un skrienu pēc riteņa. Jāskrien pa smiltīm, bruģi un zālāju apmēram 250 m. Galvenais netrakot, skatīties zem kājām, lai nesavainotu slimo kāju. Esmu pie riteņa. Ļoti uzmanīgi, lēnām velku hidrotērpu no slimās kājas, tikpat uzmanīgi uzvelku velokurpes un , skatoties zem kājām, skrienu ārā no mix zonas. Kāpju uz riteņa un aiziet. Pagaidām viss kārtībā. Noguļos uz riteņa guļstūres un sāku strādāt. Ātrums no 36-44 km/h. Es daudzus apdzenu , tikai daži apdzen mani. Tiesneši ar močiem seko, lai nebrauktu grupās un ievērotu 2x10m zonu. Uz sliktā asfalta lavierēju starp bedrēm, labi, ka blakus neviena nav. Pirms kāda apgriešanās pagrieziena apdzenu konkurentu un strauji bremzēju, saslīd pakaļējais rats, taču es noturos. Finišs. Atkal apmēram 200 m jāskrien pa dubļiem – līdz galam mix zonai un atpakaļ. Nolieku riteni, ķiveri, uzvelku krosenes un sāku uzmanīgi skriet. Pāreju no velo uz skriešanu esmu labi uztrenējis. Izskrienu Donavas krastā un gar krastu uz priekšu. Uz velosipēda esmu izdzēris visu pudeli želejas šķidruma un jūtos labi. Asfalts labs, skatos zem kājām. Priekšā neviena nav. Paskrienu garām vienam tiltam. Mani apdzen kāda sieviete un vīrietis. Mēģinu kāju augstu necelt, bet tipināt, tā ir vieglāk. Baidos , ka nepārmocu otru kāju. Nu jau 4.5 km garām un tuvojos pašam pilsētas centram - „lauvu” tiltam. Uzskrienu uz tā. Pa labi dobelnieki uzmundrina: ”Raimond, aiziet! ”. Skaisti ir skriet pa pašu tilta vidu. Pārskrienu tiltam, dzeršanas punkts, neliela cilpa un skrējiens uz vecpilsētu pa bruģi. Skrienu gar pašu malu, jo tur gludāks. Un priekšā majestātisks dievnams(virs ieejas vārtiem uzraksts - EGO SUM VIA VERITAS ET VITA - es esmu ceļš, patiesība un dzīvība), pirms kura ir apgriešanās - Ar Dieva palīgu ! Pagriezienā pa kreisi sabremzējos un gandrīz apstājos, jo visa slodze sanāk uz slimo kāju. Turpinu skriet savā tempā, apkārt daudz cilvēku, visi smaida , uzmundrina. Arī es varu uzsmaidīt pretī. Atkal esmu uz tilta. Kristaps skrien blakus un sauc: „Raimond, sarauj !” Es viņam saku, lai labāk mani nobildē uz tik skaista tilta. Viņš man pretī: ”Nerunā, tas atņem spēkus !” . Spēks man ir pietiekoši, taču ātrāk paskriet diemžēl nevaru. Skrienu, skatos zem kājām un smaidu.
Neliela cilpa un trešoreiz pāri tiltam. Atkal dievnams. Mani apdzen, bet es esmu aizvien tuvāk mērķim. Pēdējais pagrieziens un finiša taisne. Finišs. Neticami , bet fakts – pirmoreiz mūžā esmu piedalījies Pasaules čempionātā un par spīti traumai nofinišējis.Rezultāts-2:16.09 ( peld.1,5 km - 21:34(1.vieta),velo 38,43 km - 56:12(14.v.),skriešana 10 km - 51:55(55.v.) Meitene man uzkar kaklā dalībnieka medaļu, paņemu banānu un no dobelniekiem savu fotoaparātu un dodos vēlreiz dievnama virzienā. Iegriežos mazā tukšā vecpilsētas šķērsieliņā. Kliboju un ar asarām acīs domāju : „Te nu es esmu - 200 m no finiša. Viens pats ar savu Uzvaru pār sevi pašu un pār visām nebūšanām. Ar Dieva palīgu.” Eju gar trasi, vēroju dalībniekus, fotogrāfēju. Nomierinos. Esmu aizgājis līdz dievnamam.
Taču tur apkārt tūristu drūzma. Eju atpakaļ uz finišu. Mani pat izcīnītā vieta neinteresē. Eju uz Donavas malu. No turienes organizatori ar kuģīti dalībniekus ved atpakaļ uz startu pēc mantām. Sagaidu savu kuģīti nosēžos uz tā klāja pašā aizmugurē.
Man neko negribas. Vēroju tiltus un Donavas krastus. Piestājam krastā. Esmu mix zonā, savācu savu velo un mantas. Anatolijs saka, ka man esot 22. vieta. Laikam jau pasaules mērogā labi. Aizejam līdz rezultātiem. Jā tik tiešām man 22. vieta 68 dalībnieku konkurencē t.sk. peldēšanā - 1.vieta, riteņbraukšanā – 14. vieta , skriešanā – 51.vieta. Un ja nebūtu tā trauma, tad varētu būt pat tuvu desmitniekam  ! Tā ir teorija , bet praktiski tu esi tur, kur tu esi un priecājies par to, jo arī citi varbūt varēja nostartēt labāk. Anatolijam augstā 8.vieta 112 dalībnieku konkurencē. Viņš gan cerēja labāk. Esot bijusi slikta skriešana. Aivaram Uzolam – 30.vieta 123 dalībnieku konkurencē. Baibai Mednei izcīnīta 11.vieta 57 dalībnieču konkurencē.
Vēl noskatāmies sieviešu elites, junioru un vīriešu junioru grupu sacensības un plkst.20 devāmies uz noslēguma ceremoniju. Tika apbalvoti paratriatlonisti un uzvarētāji vecuma grupās sprinta un olimpiskajās distancēs. Tiešām apbrīnojami bija redzēt ar kādu sajūsmu un ovācijām tika uzņemta sportistu ar kustību traucējumiem apbalvošana. Apbalvoja viņus un viņu pavadoņus. Attēlā redzamā kundze ar kājas protēzi tik akrobātiski noleca no pjedestāla, ka retais ar veselām kājām to varētu atkārtot. Vecuma grupu uzvarētāji bija sasnieguši neticami augstvērtīgus rezultātus. Tāpēc jau tas ir pasaules čempionāts. Apbalvoja vienlaicīgi vienā vecuma grupā sievietes un vīriešus, tāpēc uz katra pjedestāla pakāpiena fotogrāfijās redzami viena sieviete un viens vīrietis. Triatlons ir pieejams visiem vecumiem. Tā olimpiskā distance bija pa spēkam pat piecām kundzēm F 75-79 vecuma grupā(4 no ASV un 1 no Anglijas). Kungiem savukārt olimpisko distanci veica un zelta medaļu izcīnīja amerikānis Dean Davis, kas startēja M80-84 vecuma grupā, finišējot ar laiku 4:13,12.
Pasaules čempionāts bija izskanējis, dalībnieki vēl dejoja, ēda, dzēra alu, mainījās krekliņiem. Ungāru grupa spēlēja ļoti kvalitatīvu deju mūziku.
Kad nākošajā rītā piecēlos viesnīcā nodomāju – man jau nemaz nebija laika to Budapeštu apskatīt. Bet no otras puses – tādu, kādu es to redzēju – Donavu pat no iekšpuses un ielas un tiltus, kas ir piesātināti ar pārdzīvojumu un sacensību emocijām, tad diez vai kādreiz vēl izdosies tā saskatīt.
Isten veled, Budapest! Paliec sveika, Budapešta !

Raimonds Garenčiks

P.S. fotogrāfijas skat. šeit:
http://picasaweb.google.lv/17Raimonds/2010ITUTriathlonWorldChampionshipGrandFinalBudapest#
un
http://picasaweb.google.lv/peldesana/Budapesta_2010

video skat šeit :
http://www.youtube.com/watch?v=0Nw3YFhbZDs
http://www.youtube.com/watch?v=DjJnVhbhPSc
http://www.youtube.com/watch?v=rIh1-1nMUhg

visi rezultāti šeit:
http://budapest.triathlon.org/en/athlete_info/results/