Ideja un gatavošanās.
Šim pasākumam speciāli negatavojos. Protams, triatlona starti visas sezonas garumā nav zemē metama fiziskā sagatavotība. Taču skrējēji piekritīs, ka noskriet 21 km un 42 km ir divas dažādas lietas. Man kā peldētājam maratona noskriešana vienmēr ir bijis tāds kā nesasniedzams mērķis. Klusībā apbrīnoju tos, kas var izturēt tik garu skriešanu. Bet triatlona kolēģu, it īpaši Toma, apgalvojumi –Raimond, Tu to vari –darīja savu, un tā es mēnesi iepriekš pieteicos Valmieras maratonam. Zināju, ka iepriekš treniņos ir jānoskrien vismaz 30 km vienā piegājienā , bet man sanāca tikai 20. Iepriekšējā svētdienā vēl nobraucu Tartu MTB maratona 89 km. Kā jau bija paredzams ar aizmugurējā riepā iepumpētajām 3,3 atm pamatīgi atdauzīju muguru. Trešdien, skrienot 10 km krosiņu muguras jostasvieta tā sāpēja ... .Atlikušās dienas papeldēju baseinā un praktiski neskrēju.
Pirms starta.
No rīta brokastīs apēdu putru, vienu olu un biezpienu. Valmierā iebraucu ap plkst.11(par vēlu, vajadzēja vismaz 30 min agrāk).Novietoju autiņu un devos uz starta vietu. Satieku daudz paziņu, taču nerunāju, jo laika maz. Cenšos ātri saģērbties un kaut ko neaizmirst. Iestiprinu čipsu krosenē. Iedzeru malku želejas ūdens un dodos uz vīru pārģērbšanās telti. Tur visi smērējas ar smērēm. Kā jau esmu pamācīts ar trekno NIVEA krēmu ieziežu cirkšņus (dibenu, atvainojos, aizmirsu, taču par laimi distancē problēmu nebija), paduses, krūšu galus, vēl aizmugurē jostas vietu. Četrus gadus atpakaļ noskrēju Tartu pusmaratonu bez smērēm.Rezultātā paduses ar Nike skriešanas krekliņa it kā „asajām” malām bija izberztas jēlas un tajās visu laiku tecēja sviedri ... ellīga sajūta . Mācos no citu un savām kļūdām. Nododu mantas un dodos uz startu.
Distance.
Pūļa ovāciju pavadīti dodamies trasē. Skrienu pa Valmieru pirmo reizi. Asfalta segums mani ar maniem 90 kg neiepriecina, taču man ir labas Asics krosenes, kas ceru mīkstinās neskaitāmos triecienus. Visvairāk uztraucos par muguru, jo skriet ar sāpošu muguru būtu mocības. Pretī skrien pusmaratonisti, kas startējuši 10 min agrāk. Galvenais „nepārķert” startā , tāpēc skrienu nelielā tempā, bremzējoties. Pirmā apļa beigu daļā jūtu, ka labajā krosenē ir iekritis kāds akmentiņš un ļoti berzē. Ciešos , ciešos, taču beidzot apstājos, iztīru kroseni, it kā neko neatradu, skrienu tālāk. Vēl pēc brīža jūtu, ka sporta krekliņa birka kā koka gabals sāk sāpīgi berzēt starp lāpstiņām- nu jā - tur krēmu neiesmērēju. Ar šo Newline krekliņu daudzas reizes esmu startējis triatlonos, taču agrāk neko tādu nemanīju. Pametu acis uz priekšā skrejošo, viņam birka pacelta uz augšu. Paceļu savējo, krekls pielīp un turpmāk tā birka mani vairs netraucē. Otrā apļa vidū atkal apstājos, jo šausmīgi berž kāju. Atkal izpurinu kroseni, atrodu skuju un mazliet smiltis un ...pamatīgu tulznu apm.3x6 cm. Velku kājās uz skrienu tālāk. Pēc kāda laika jūtu, ka tulzna pārplīst(vēlāk mājās ,izņemot zolītes konstatēju, ka zem tām bija jūras smiltis, kas skrienot, cēlās uz augšu un nokļuva virs zolītes. Kārtējā mācība. Krosenes pirms sacensībām noteikti vajag kapitāli iztīrīt arī zem zolītēm ). Skrienu. Otrais aplis iet uz beigām, tuvojos tirdzniecības centram no aizmugures. Aiz līkuma pretī uz riteņa, kliegdams : Ceļu,ceļu ! - iznesas Ģirts Fogelis un aiz viņa nenormālā(lielā) ātrumā un azartā - MILZĪGS bars bērnu ... skats neatkārtojams ! Man tas atmiņā atsauca filmas man viduslaiku medībām, kad palaida vaļā baru medību suņu. Šoreiz Ģirtam tomēr izdevās aizmukt !!! Man trešais aplis. Katrā dzeršanas punktā izdzeru pusglāzīti enerģijas dzēriena. Jūtos labi. Skrienu savā tempā. Tagad visi izretojušies un var pavērot pretimskrejošos, apsveicināties. Pretī skrien triatlonisti un Sportlatisti – Deniss Gorba, Mārtiņš Pevko, Ivars Kassalis, Ansis Mežulis, Māris Priedēns, Ilgvars Āboliņš, Aigars Lūsis, Monika Lemese . Skrien mūsu paziņa slēpotāja un triatloniste, Andrus Vērpalu māsa, Anu Taveter no Pērnavas. Pusmaratonisti daļa jau finišējuši un pārējie tuvojas finišam. Skriešanas trase kļūst tukšāka. Ļoti labi, liela drūzma īpaši nepatīk. Vispār trase samērā līdzena un viegla, iespaids pat tāds, ka biežāk jāskrien no kalna uz leju , nekā pret kalnu. Ik pa brīdim apdzenot nūjotājas, finišēju trešo apli. Atkal skan uzmundrinājumi : Raimond, turies, aiziet !- kas ļoti palīdz, un es aizskrienu ceturtajā aplī. Pašsajūta laba. Pie teātra iedzeru enerģijas dzērienu. Sāku vienu otru apdzīt. Mani neviens neapdzen. Skrienu savā tempā. Otrajā dzirdināšanas punktā konstatēju, ka tur ir beidzies enerģijas dzēriens, tas man ir ļoti nepatīkams pārsteigums, jo biju plānojis lietot tieši to. Izsūcu apelsīna šķēli un uzdzēru ūdeni. Kāds jauns puisis no apkalpojošā personāla stāvēja turpat kārtoja savas dabiskās vajadzības-smēķēja.No kalna lejup un mani apdzen abas sieviešu maratona līderes. Ceturtā apļa finišs. Zemapziņā gaidīju to brīdi, kad iestāsies kaut kāds „lūziens”, to parasti solīja uz distances beigām.Un tas atnāca. Nežēlīgi sāka sāpēt kreisais gurns. Pie teātra iedzēru pēdējo(nākošajā punktā tā vairāk nebija) enerģijas dzērienu un zobus sakodis devos pēdējā aplī. Nezinu vai to varēja saukt par skriešanu, drīzāk jau par lēnu tipināšanu. Mani apdzina daži dalībnieki, kurus es biju apdzinis agrāk. Arī kāds vīrs jau gados (Voldemārs Valdmanis dz.1942.g.), kas skrēja un gāja, taču kopā viņam sanāca ātrāk kā man skrienot. Šausmīgi sāpēja gurns, taču doma par izstāšanos nebija pieļaujama(triatlonisti neizstājas !!!). Kalnā pirms otrās dzirdināšanas metrus 30 nogāju kājām (tā bija vienīgā vieta), atkal izsūcu apelsīnu, uzdzēru ūdeni un no kalna lejup. 2 km pirms finiša panāku Didzi Čonku un kopā ar viņu vienā solī skrienu. Priekšā ieraugu ejošu aironmenistu Kārli Sālījumu – esot kājas sarāvuši krampji. Šoreiz es viņu uzmundrinu – Turies, tepat finišs ! Pēdējais kalns.Es pārslēdzu ātrumus un uzskrējis kalnā, pārvarot sāpes, aizskrienu prom no sava ceļabiedra.
Finišs – 4: 03,13. Mans pirmais skriešanas maratons 42,195 kilometri.Uz-va-ra !!! Jā es Tevi ,Valmieras maraton , tomēr pievarēju !!! 
Saņemu skaisto medaļu. Pretī nāk smaidīgs Toms, varētu domāt, ka viņš nevis noskrējis maratonu, bet gan lasījis sēnes. Taču viņa labais garastāvoklis pielīp. Knapi varu paiet – šausmīgi sāp kreisā gūža. Sieva jau aizņēmusi rindu pie masāžas telts, un es kliboju uz turieni. Apsēžos. Neko negribas. Pieceļos, paliek slikta dūša. Apsēžos atkal, tā labāk. Pēc brīža tomēr apēdu garšīgo putru ar ķiršu zapti. Pēc 20 minūtēm nokļūstu uz masāžas galda pie melnīgsnējas meitenes ar florbola komandas krekliņu mugurā, viņa esot komandas masiere. Prasa , kas īpaši sāpot. Teicu, ka gūža. Vai tik man nav kāda trauma otrai !!! kājai. Teicu, ka jā ,baigā tulzna uz pēdas.Nu, lūk, tad organisms pats aizsargājot traumēto kāju, slodzi novirzot uz otru un tā vairāk nogurst ! Biju patīkami pārsteigts par tik vienkāršu izskaidrojumu manai ķibelei un iejutību. Manas kājas izmasēja kārtīgi no visām pusēm un , kad paprasīju cik jāmaksā, atbilde skanēja: „Smaidu !” Saģērbos, ne bez pūlēm, un devos uz mašīnu. Atpakaļceļā, braucot pa skaisto Raganas-Sējas-Saulkrastu ceļu un klausoties labu mūziku, siltumā(jo sāka kratīt drebuļi), laikam mazliet attapos un acīs saskrēja asaras - Skriešanas Maratons Bija Pieveikts. 
Citas bildes : http://picasaweb.google.lv/17Raimonds
Šim pasākumam speciāli negatavojos. Protams, triatlona starti visas sezonas garumā nav zemē metama fiziskā sagatavotība. Taču skrējēji piekritīs, ka noskriet 21 km un 42 km ir divas dažādas lietas. Man kā peldētājam maratona noskriešana vienmēr ir bijis tāds kā nesasniedzams mērķis. Klusībā apbrīnoju tos, kas var izturēt tik garu skriešanu. Bet triatlona kolēģu, it īpaši Toma, apgalvojumi –Raimond, Tu to vari –darīja savu, un tā es mēnesi iepriekš pieteicos Valmieras maratonam. Zināju, ka iepriekš treniņos ir jānoskrien vismaz 30 km vienā piegājienā , bet man sanāca tikai 20. Iepriekšējā svētdienā vēl nobraucu Tartu MTB maratona 89 km. Kā jau bija paredzams ar aizmugurējā riepā iepumpētajām 3,3 atm pamatīgi atdauzīju muguru. Trešdien, skrienot 10 km krosiņu muguras jostasvieta tā sāpēja ... .Atlikušās dienas papeldēju baseinā un praktiski neskrēju.
Pirms starta.
No rīta brokastīs apēdu putru, vienu olu un biezpienu. Valmierā iebraucu ap plkst.11(par vēlu, vajadzēja vismaz 30 min agrāk).Novietoju autiņu un devos uz starta vietu. Satieku daudz paziņu, taču nerunāju, jo laika maz. Cenšos ātri saģērbties un kaut ko neaizmirst. Iestiprinu čipsu krosenē. Iedzeru malku želejas ūdens un dodos uz vīru pārģērbšanās telti. Tur visi smērējas ar smērēm. Kā jau esmu pamācīts ar trekno NIVEA krēmu ieziežu cirkšņus (dibenu, atvainojos, aizmirsu, taču par laimi distancē problēmu nebija), paduses, krūšu galus, vēl aizmugurē jostas vietu. Četrus gadus atpakaļ noskrēju Tartu pusmaratonu bez smērēm.Rezultātā paduses ar Nike skriešanas krekliņa it kā „asajām” malām bija izberztas jēlas un tajās visu laiku tecēja sviedri ... ellīga sajūta . Mācos no citu un savām kļūdām. Nododu mantas un dodos uz startu.
Distance.
Pūļa ovāciju pavadīti dodamies trasē. Skrienu pa Valmieru pirmo reizi. Asfalta segums mani ar maniem 90 kg neiepriecina, taču man ir labas Asics krosenes, kas ceru mīkstinās neskaitāmos triecienus. Visvairāk uztraucos par muguru, jo skriet ar sāpošu muguru būtu mocības. Pretī skrien pusmaratonisti, kas startējuši 10 min agrāk. Galvenais „nepārķert” startā , tāpēc skrienu nelielā tempā, bremzējoties. Pirmā apļa beigu daļā jūtu, ka labajā krosenē ir iekritis kāds akmentiņš un ļoti berzē. Ciešos , ciešos, taču beidzot apstājos, iztīru kroseni, it kā neko neatradu, skrienu tālāk. Vēl pēc brīža jūtu, ka sporta krekliņa birka kā koka gabals sāk sāpīgi berzēt starp lāpstiņām- nu jā - tur krēmu neiesmērēju. Ar šo Newline krekliņu daudzas reizes esmu startējis triatlonos, taču agrāk neko tādu nemanīju. Pametu acis uz priekšā skrejošo, viņam birka pacelta uz augšu. Paceļu savējo, krekls pielīp un turpmāk tā birka mani vairs netraucē. Otrā apļa vidū atkal apstājos, jo šausmīgi berž kāju. Atkal izpurinu kroseni, atrodu skuju un mazliet smiltis un ...pamatīgu tulznu apm.3x6 cm. Velku kājās uz skrienu tālāk. Pēc kāda laika jūtu, ka tulzna pārplīst(vēlāk mājās ,izņemot zolītes konstatēju, ka zem tām bija jūras smiltis, kas skrienot, cēlās uz augšu un nokļuva virs zolītes. Kārtējā mācība. Krosenes pirms sacensībām noteikti vajag kapitāli iztīrīt arī zem zolītēm ). Skrienu. Otrais aplis iet uz beigām, tuvojos tirdzniecības centram no aizmugures. Aiz līkuma pretī uz riteņa, kliegdams : Ceļu,ceļu ! - iznesas Ģirts Fogelis un aiz viņa nenormālā(lielā) ātrumā un azartā - MILZĪGS bars bērnu ... skats neatkārtojams ! Man tas atmiņā atsauca filmas man viduslaiku medībām, kad palaida vaļā baru medību suņu. Šoreiz Ģirtam tomēr izdevās aizmukt !!! Man trešais aplis. Katrā dzeršanas punktā izdzeru pusglāzīti enerģijas dzēriena. Jūtos labi. Skrienu savā tempā. Tagad visi izretojušies un var pavērot pretimskrejošos, apsveicināties. Pretī skrien triatlonisti un Sportlatisti – Deniss Gorba, Mārtiņš Pevko, Ivars Kassalis, Ansis Mežulis, Māris Priedēns, Ilgvars Āboliņš, Aigars Lūsis, Monika Lemese . Skrien mūsu paziņa slēpotāja un triatloniste, Andrus Vērpalu māsa, Anu Taveter no Pērnavas. Pusmaratonisti daļa jau finišējuši un pārējie tuvojas finišam. Skriešanas trase kļūst tukšāka. Ļoti labi, liela drūzma īpaši nepatīk. Vispār trase samērā līdzena un viegla, iespaids pat tāds, ka biežāk jāskrien no kalna uz leju , nekā pret kalnu. Ik pa brīdim apdzenot nūjotājas, finišēju trešo apli. Atkal skan uzmundrinājumi : Raimond, turies, aiziet !- kas ļoti palīdz, un es aizskrienu ceturtajā aplī. Pašsajūta laba. Pie teātra iedzeru enerģijas dzērienu. Sāku vienu otru apdzīt. Mani neviens neapdzen. Skrienu savā tempā. Otrajā dzirdināšanas punktā konstatēju, ka tur ir beidzies enerģijas dzēriens, tas man ir ļoti nepatīkams pārsteigums, jo biju plānojis lietot tieši to. Izsūcu apelsīna šķēli un uzdzēru ūdeni. Kāds jauns puisis no apkalpojošā personāla stāvēja turpat kārtoja savas dabiskās vajadzības-smēķēja.No kalna lejup un mani apdzen abas sieviešu maratona līderes. Ceturtā apļa finišs. Zemapziņā gaidīju to brīdi, kad iestāsies kaut kāds „lūziens”, to parasti solīja uz distances beigām.Un tas atnāca. Nežēlīgi sāka sāpēt kreisais gurns. Pie teātra iedzēru pēdējo(nākošajā punktā tā vairāk nebija) enerģijas dzērienu un zobus sakodis devos pēdējā aplī. Nezinu vai to varēja saukt par skriešanu, drīzāk jau par lēnu tipināšanu. Mani apdzina daži dalībnieki, kurus es biju apdzinis agrāk. Arī kāds vīrs jau gados (Voldemārs Valdmanis dz.1942.g.), kas skrēja un gāja, taču kopā viņam sanāca ātrāk kā man skrienot. Šausmīgi sāpēja gurns, taču doma par izstāšanos nebija pieļaujama(triatlonisti neizstājas !!!). Kalnā pirms otrās dzirdināšanas metrus 30 nogāju kājām (tā bija vienīgā vieta), atkal izsūcu apelsīnu, uzdzēru ūdeni un no kalna lejup. 2 km pirms finiša panāku Didzi Čonku un kopā ar viņu vienā solī skrienu. Priekšā ieraugu ejošu aironmenistu Kārli Sālījumu – esot kājas sarāvuši krampji. Šoreiz es viņu uzmundrinu – Turies, tepat finišs ! Pēdējais kalns.Es pārslēdzu ātrumus un uzskrējis kalnā, pārvarot sāpes, aizskrienu prom no sava ceļabiedra.
Finišs – 4: 03,13. Mans pirmais skriešanas maratons 42,195 kilometri.Uz-va-ra !!! Jā es Tevi ,Valmieras maraton , tomēr pievarēju !!! Saņemu skaisto medaļu. Pretī nāk smaidīgs Toms, varētu domāt, ka viņš nevis noskrējis maratonu, bet gan lasījis sēnes. Taču viņa labais garastāvoklis pielīp. Knapi varu paiet – šausmīgi sāp kreisā gūža. Sieva jau aizņēmusi rindu pie masāžas telts, un es kliboju uz turieni. Apsēžos. Neko negribas. Pieceļos, paliek slikta dūša. Apsēžos atkal, tā labāk. Pēc brīža tomēr apēdu garšīgo putru ar ķiršu zapti. Pēc 20 minūtēm nokļūstu uz masāžas galda pie melnīgsnējas meitenes ar florbola komandas krekliņu mugurā, viņa esot komandas masiere. Prasa , kas īpaši sāpot. Teicu, ka gūža. Vai tik man nav kāda trauma otrai !!! kājai. Teicu, ka jā ,baigā tulzna uz pēdas.Nu, lūk, tad organisms pats aizsargājot traumēto kāju, slodzi novirzot uz otru un tā vairāk nogurst ! Biju patīkami pārsteigts par tik vienkāršu izskaidrojumu manai ķibelei un iejutību. Manas kājas izmasēja kārtīgi no visām pusēm un , kad paprasīju cik jāmaksā, atbilde skanēja: „Smaidu !” Saģērbos, ne bez pūlēm, un devos uz mašīnu. Atpakaļceļā, braucot pa skaisto Raganas-Sējas-Saulkrastu ceļu un klausoties labu mūziku, siltumā(jo sāka kratīt drebuļi), laikam mazliet attapos un acīs saskrēja asaras - Skriešanas Maratons Bija Pieveikts. Citas bildes : http://picasaweb.google.lv/17Raimonds
Paldies viņam,ka izskaidroja, kam domāti ir līdzdotie maisi T1(mix1) un T2(mix2) un kas tur jāliek iekšā. Iestiprināju 2 pudeles ar dzērienu ar želeju uz riteņa, vienu mazo želeju papildus pietinu pie rāmja ar skoču aiz gala,lai noraujot,tā uzreiz būtu vaļā.Mārcis parādīja kādas piecas palielas iegarenas bulciņas, kuras viņš ņemšot līdz , salicis velokrekla kabatās. Nodomāju, ka man laikam distancē būs „vakars” , jo uz uz tik pamatīgu ēšanu , laikam jau pieredzes trūkuma dēļ, velosegmentā es nebiju sagatavojies.Drošības dēļ T2 maisā iemetu vēl vienu želeju(kura tur arī palika neizmantota).Pēc finiša izrādījās, ka Mārcis visas savas bulciņas ir pazaudējis :-))) , kratoties pa nelīdzeno šoseju.(filmās rāda,ka gangsteri , lai izmuktu no policijas izber naudu :-))) Vispār ļoti grūti bija atrast kādu līdzenāku posmu, lai vienu roku noņemtu no stūres un pāris sekundes padzertos no pudeles, kur nu vēl ēst kaut ko citu, ko veselu nevar uzreiz iebāzt mutē(kādam gan jābūt ģīmim, lai tur iestūķētu pusi baltmaizes batona).Salicis mantas maisos, devos tos izvietot norādītajās vietās.Ķiveri, numuru ar jostu un brilles uzliku uz velo stūres, citi tās ņēma līdzi T1 maisā.
Es esmu priekšā un cenšos aizmukt no aizmugurē peldētājiem,kas arī labi izdodas.Aiz pirmās bojas mazliet samazinu tempu un tā līdz beigām peldu vienmērīgi uz garu airējienu.Mazliet grūti kādu brīdi bija saskatīt pēdējo boju ar melno lentu.Tuvojos krastam.Skrienu ārā.Rauju nost hidru.Gandrīz aizmirstu savu numuru -78. vai 87., nav jau kur paskatīties, uz vaiga rakstīts,bet spoguļa te nav.Atrodu 78.maisu – manējais !!! Cik labi ! Nevaru hidru iebāzt tai maisā,nometu viņu meitenēm tāpat,varbūt par to nediskvalificēs.Skrienu,ķeru ķiveri.riteni un aiziet. Viens kalns,otrs vēl stāvāks,Nekas zināju, ka tā būs. Skatos apkārt – tepat Ivars Kassalis un Kristaps Plonis.Braucam.Pēc kādiem 10 km mūs noķer Toms.Tā arī braucam.Pirmajā aplī vidējais ātrums ap 35 km/h.Nolemju braukt vienmērīgi,netrakot,maksimāli izmantot savu inerci nobraucienos.Otrā apļa sākumā no manis aiziet trijotne.Nepārdzīvoju.Vēl priekšā 2 apļi -60 km.Pirmajā kalnā paņemu organizatoru sporta dzēriena pudeli-foršs atdzesēts- un turpmāk lietoju tikai to. Es nevienu neapdzenu un mani apdzen galvenokārt stafetes dalībnieki.Lai skrien svaigie spēki! Apļa otrajā pusē ap 20.km ir pagrieziens pa labi,itkā mazliet pret kalnu, ļoti grubuļains asfalts,pretvējš – ātrums nokrīt uz 20-22 km /h,ārprāts.Skatos,ka priekšā braucošajam stafetes dalībniekam neiet vieglāk.Tātad te tāds pagrūts posms.Drīz vien atkal viss aiziet gludi.Trešais aplis.Braucu viens pats.Aplis iet uz beigām.Mani apdzen Mārtiņš Pevko.Lai ! Atpūšos ,cik nu tas ir iespējams,griežu pedāļus biežāk ,ātrums krīt.Tuvojos mix zonai.Nolieku riteni,apsēžos un kārtīgi, nesteidzoties velku kājās zeķes un krosenes.Priekšā 21 km ! Aiziet , ieķeru ūdeni,skrienu.Sākas kalniņi,visus skrienu.Pretī skrien Anatolijs,Kuzmenko,Toms,Ivars,Kristaps.Pirmā apgriešanās nav tālu.Skrienu atpakaļ.Nevaru saprast attālumus.Skriešana pa asfaltētu celiņu, pārsvarā ēnainu.Atkal esmu pie ezera,apēdu apelsīnu (izsūcu tikai sulu un izspļauju). Skrienu tālāk , atkal pagarš kāpums.Pēc tam uz leju,gar ezera krastu pa sauli.Atceros šo ceļu .Šeit gāja Tartu maratona 133 km velo trase.Patīkami,pazīstamas vietas. Atkal pretī skrien mūsējie.Anatolijs krietni apsteidz Kuzmenko.Toms arī priekšā.Sākas kāpums,tad vēl lielāks ... un kalna galā apgriešanās un dzirdināšanas punkts.Apēdu savu apelsīnu, iedzeru ūdeni un lejup. Taisnais gabals un atkal kalns.No kalna lejā un pirmais aplis pabeigts.Uz rokas uzliek sarkanu lenti.Apstājos, iedzeru ūdeni, paņemu apēdu želeju.Uz mirkli noreibst galva.Sāku skriet otru apli.Tagad saprotu,ka galvenais būtu finišēt.Kalnu uzeju kājām, taisno gabalu un uz leju skrienu.Pirmā apgriešanās - otro reizi.Mani apdzen daugavpilietis Rihards Ganuļevičs un uzmundrina,tas palīdz. Un nu jau ezers. Finišē Anatolijs.Man vēl priekšā 3 kāpumi un ap 6 km distances.Skrienu nesteidzoties.Pretī nāk Mārtiņš Pevko – kāpēc tik ātri,viņam bija jābūt aiz Toma. Viņš izstājas !!!No comment ! Ko darīt man, nu baigi smagi un priekšā tas pretīgais apgrieziena kalns.Nepieļauju domu par izstāšanos.Atcerējos kā Ivars Kassalis LČ Ādažos autopilotā nokļuva līdz finišam un nokrita bez jūtām,bet tomēr Finišēja.Skrienu.Sākas kalns.Eju.Kalna gals. Dzirdināšana.Nesteidzoties izdzeru ūdeni,apēdu apelsīnu.Pieskrien Deniss.Uzmundrina –tagad, Raimond , tikai no kalna lejā! Skrienu lejā.Ar acīm pavadu tos pretim skrejošos, kam vēl jāskrien šajā kalnā,dažiem pat nav sarkanās lentes uz rokas, tātad vispār tikai pirmais aplis.Pretī skrien Karina, Aleksandrs Serovs,Monika un apbrīnas vērtais Mārtiņš Drusts(viņš ir pelnījis medaļu par varonību, jo nopeldēt un nobraukt velo ar vienu roku ...neaptverami !!!).Skrienu kopā ar igauni Alo Alunurmu un sarunājamies angliski, viens otru uzmundrinādami-tā vieglāk.Sākas pēdējais kalns.Eju.Kalna galā sāku skriet un tad uz leju .Pēdējie 200 m,ar acīm meklēju finišu.Tepat jau tas ir.Pēdējais pagrieziens pa labi.Finiša taisne,pēdējie 100m
un ...viss.Pjuhajarves pusaironmena finišs - 5:38,12 .Ar trīcošām kājām nokāpju pa trepītēm.
Skatos ,finišējušie guļ zālītē, liekos guļus turpat.
Toms prasa,nu kā ir ? Nevaru neko atbildēt, jo nevaru atjēgties. 
Eju uz ezeru,it kā gribas nopeldēties.Taču pēc brīža paliek auksti,sāk kratīt drebuļi.Tad dodos uz karstā ūdens baļļu pie finiša,
ielienu iekšā un ak, svētlaime ! –tas bija tas , kas bija vajadzīgs.Pakāpeniski,vērojot no baļļas finišējošos un skatītāju ovācijas , sāk atgriezties apziņa un sāku apjēgt, ka esmu pieveicis savu pirmo pusaironmenu.Skatos uz zaļajām koku lapām virs galvas, ķermeni patīkami silda ūdens, lēnām atgriežos īstenībā.Vai tā ir laimes sajūta?Noteikti. Finišē Andis Plakans(1963,Rīga,laikam pirmo reiz startējis šogad Vaidavā un šis sporta veids viņam tik ļoti iepaticies,ka riskējis uzreiz pusaironmenu un to pieveicis) 6:44,15 . Viņš ierāpjās baļļā un stāsta, kā brasā peldējis bez hidras un sācis salt. Bet tagad gan pēc finiša laimīgāku cilvēku par viņu nevarot atrast. Atliek tikai piekrist.