FOTO: 62 gadu vecumā latvietis pieveic triatlona «Ironman» distanci Autors: Matīss Vecvagaris (lsm.lv tautas sporta autors) Carnikavietis Raimonds Garenčiks 62 gadu vecumā 2017.gada 25.jūnijā Polijas pilsētā Poznaņā pieveica “Ironman” ekvivalentu triatlona distanci, kļūstot par pirmo Latvijas triatlonistu, kas spējis šādā seniora vecumā nopeldēt 3,8 kilometrus, nobraukt ar velosipēdu 180 kilometrus un noskriet maratona distances 42,195 kilometrus. Sacensību “Challenge Poznań” 226 kilometru garajā trasē latvietis pavadīja 11 stundas 42 minūtes un 31 sekundi, izcīnot uzvaru arī savā vecumgrupā virs 60 gadiem. Raimonda Garenčika ceļs uz “Ironman” titulu “60+” sākās pirms diviem gadiem, kad centīgais vīrs kļuva par savu treniņu upuri un veselības likstu dēļ nokļuva slimnīcas kardioloģijas nodaļā. Rīgas triatlona laikā nācās atcerēties skarbo jociņu: “Trenēsies par maz, netiksi līdz finišam; trenēsies par daudz, netiksi līdz startam!” 2015.gadā starts Kalmārā Zviedrijā tika atlikts, taču pērn jūlijā Raimonds Garenčiks startēja Poznaņas pilnajā triatlona distancē, kur labākos noskaidroja Eiropas Triatlona savienība (ETU). Tehniskajā sporta veidā latvieti piemeklēja ķibeles ar velosipēdu, jo pēc nobrauktiem 45 kilometriem riepa izlaida gaisu un, 45 minūtes gaidījis palīdzību, Carnikavas pārstāvis izstājās no sacensībām, neuzsācis maratona skrējienu 28 grādu karstumā. 2017.gadā Raimonds Garenčiks devās “atriebties” Poznaņas trasei, taču, izrādījās, ka nebija nepieciešamības, jo vairāk nekā tūkstotim dalībnieku sacensību rīkotāju tehniskā palīdzība uz šosejas tikusi nodrošināta dažu minūšu laikā, pēc sacensībām lsm.lv pastāstīja Latvijas triatlonists.

Pēc nopeldētiem 3,8 km “Paskaties savā pasē!” pirms starta Raimonds Garenčiks atcerējies sava trenera Sandra Šikas teikto un garo distanci sāka mierīgi un brīvi. Bez lieka sasprindzinājuma vienā stundā un nepilnās četrās minūtēs (01:03:51) nopeldēti 3,8 kilometri, kas bija nedaudz lēnāk kā nedaudz jaunākās vecumgrupās startējušajiem Mārim Liepam (00:58:38) no Kalngales un Mārtiņam Marnauzam (01:03:38) no Rīgas.

Trasē ar jauniem veloratiem Rūpēs par veselību Raimonds Garenčiks velosegmentā ievēroja sirdsdarbības pulsa plānu un brauca tā, lai pulsu turētu robežās līdz 130 sitieniem minūtē. Tas palīdzējis 180 kilometrus nobraukt vienmērīgi ar vidējo ātrumu virs 32 kilometriem stundā (05:35:52). Velosegments bija sadalīts divos apļos, kuros 45 kilometri bija stiprā pretvējā, ko palīdzēja pārvarēt treniņi mājās “nepiemērotos” laikapstākļos, tai skaitā stiprā vējā. Vienā brīdī trasē parādījušies aptuveni tūkstotis dalībnieki no vidējās distances, kas uz šosejas papildinājuši aptuveni 280 garās distances triatlonistus.

Māris Liepa (05:13:47) un Mārtiņš Marnauza (5:16:17) veloposmu veica ātrāk, taču pretvējā vairāk noguruši, kas ietekmēja noslēdzošo skriešanas posmu. Maratona 42,195 kilometrus Raimonds Garenčiks daļēji noskrēji, daļēji mērķtiecīgi nostaigāja, jo turpināja ievērot pulsa plānu – ne vairāk par 135 sirdsritma sitieniem minūtē. Skriešanas posmu samērā siltajos +20 grādos Carnikavas novada pārstāvis veica nepilnās piecās stundās (04:50:21), kopējo pilno triatlona distanci veicot (11:42:31) - par stundu ilgāk nekā pirms trim gadiem citās Polijas triatlona sacensībās (10:48:38), kad bija 59 gadus vecs. Pirmā vieta vecumgrupā "V60+" Foto: Raimonda Garenčika foto arhīvs No 280 startējušajiem garās distances dalībniekiem līdz finišam tika 214 triatlonisti. Māris Liepa bija gatavojies skriet ātrāk, 42,195 kilometrus pieveica četrās stundās (04:05:56), taču ar to pietika, lai rezultātu tabulā ierindotos augstajā 23.vietā (10:25:57). Trīs vietas zemāk finišēja Mārtiņš Marnauza (10:30:35), kurš skriešanas segmentā bija nedaudz sekmīgāks (4:01:46).

Raimonds Garenčiks un Māris Liepa

Raimonds Garenčiks finišēja 97.vietā, izcīnot pārliecinošu uzvaru vecumgrupā virs 60 gadiem. Carnikavas novada izpilddirektora tuvākais konkurents šajā vecumgrupā finišu sasniedza vien 15 stundas pēc lielgabala zalves, ar kuru ezera krastā tika dots starts. Zināms, ka pasaulē vecāko “Ironman” finišētāju gadu skaits sniedzas virs 80 gadiem. Garenčiks nedomā apstāties un turpinās trenēties sešas dienas nedēļā un startēt tautas sporta sacensībās.

Eiropas čempionāts triatlonā Ženēva 9.-11.07.2015.

Eiropas čempionātu triatlonā ieplānoju tikai kādus 3 mēnešus iepriekš, jo vienatnē negribēju braukt un centos pierunāt Anatoliju Levšu no Daugavpils, lai viņš ar biedriem varētu man pievienoties. Vienam braukt ar lidmašīnu un ar lielo velokasti man likās apgrūtinoši. Uzreiz rezervēju viesnīcu, kas bija 5 km no sacensību vietas Ženēvas centrā un kā izrādījās- atradās Francijā tieši 20 m aiz Šveices robežas. Uz sacensībām devāmies trešdienas rītā ar busiņu no Daugavpils ( Anatolijs Levša, Aivars Uzols, Kaspars Stivriņš un es) un ar vieglo automašīnu ( Artūrs Sprukts ar tēvu). Līdzpaņemti 5 divriteņi. Ceļu turp 2460 km pieveicām 26 stundās. Triatlona sacensību dēļ ceturtdienas rītā Ženēva mūs sagaidīja ar milzīgu sastrēgumu ( 2 stundās 2 km) un karstumu ap 32 grādi, kas saglabājās visas dienas.

Iekārtojāmies viesnīcā, un devāmies uz starta vietu, lai reģistrētos. Sprinta distancē(0.750+20+5 km) Anatolijam Levšam un Kasparam Stivriņam starts jau bija paredzēts nākošajā dienā (piektdien), tāpēc šovakar vajadzēja iziet chek-in procedūru un nodot velosipēdus tranzīta zonā. Pirms tam vēl pamēģinājām izbraukt trasi, arī 1 km garo kāpumu, kas bija līdzinieks Siguldas kalnam. Vecuma grupām olimpiskajā distancē velosipēdi bija jānodod un jāiziet chek-in procedūra sestdien līdz plkst.20.

Līdzi bija jābūt tērpam ar uzrakstiem – valsts nosaukuma saīsinājumam un uzvārdam, ķiverei ar uzlīmēm u.t.t. Velosipēds bija jānovieto ar numuru zīmēm norādītajās vietās. Noliku riteni, visu kārtīgi pārbaudīju. Nopētīju pret kuru koku un laternu stabu tas atrodas, lai izskrienot no ūdens, to vieglāk varētu atrast. Un ar Aivaru Uzolu devāmies 6 km ( attālums no Vecrīgas līdz Teikai) atpakaļ uz viesnīcu, slēpjoties no karstās saules namu ēnās. Tā kā katru dienu vismaz divas reizes ar velosipēdu veicām ceļu uz sacensību vietu un atpakaļ, tad klātienē sanāca pavērot vietējos velosipēdistus. Luksofora signāli netiek ievēroti , taču šķiet, ka šoferiem un braucējiem tas problēmas nerada. Vispār velosipēdisti brauc ātri, arī pret kalnu. Nolēmu pabraukt no muguras kādai jaunai sievietei tērptai kleitā ar ielas velosipēdu. Taisnajos gabalos viņa brauca ap 29-30 km/h, pie sarkanajām luksofora gaismām nedaudz piebremzējot, un turpinot ceļu. Un tikai pašā centrā, kur liela satiksme, viņa apstājās pie sarkanā luksofora gaismas. Sasveicinājos un prasīju, vai nav bailes braukt pa aizliegto luksofora signālu, viņa ļoti smaidīga atbildēja, ka visu laiku brauc pa sarkano gaismu, jo katru dienu brauc 15 km turp un atpakaļ un šo ceļu pazīst. Nopētījusi manu sacīkšu riteni , viņa noprasīja, no kādas valsts es esmu. Jā, Latviju viņa zinot. Iedegās zaļā gaisma un mūsu saruna pārtrūka. Atsevišķa velobraucēju šķira ir elektrovelosipēdisti. Savādi ir vērot riteņbraucēju, kas lēni minot, pārvietojas ar ātrumu ap 50 km/h. Šos elektrovelosipēdus izmanto arī municipālā policija.

Vēl sanāca pavērot, kā pilsētas iedzīvotāji sestdienas vakarā atpūtās ezera krastā. Viss akmeņainais ezera krasts, tam piegulošie celiņi un zālāji bija piepildīti ar kompānijām, ar un bez bērniem un suņiem. Visi jautrojas, cep gaļu un atklāti lieto alkoholiskos dzērienus. Latvijā var sodīt jau par atvērtu alkohola iepakojumu. Viela pārdomām. Rakstīts, ka peldēties nedrīkst, taču cilvēki peldās. Daudz pīļu un zosu. Redzot, ka es fotografēju, kāds jauns vīrietis pienāk un prasa, vai piedalīšos sacensībās un kurienes es esmu. Par Latviju, Lietuvu un Baltijas valstīm neko neesot dzirdējis. Somiju zinot. Vēl bija kompānijas, kas līdzi paņēmušas paliela izmēra (kā čemodāns) ļoti efektīgi skanošas bluetooth skandu kastes uz ritentiņiem ar akumulatoriem un tusējas ap tām. Viena tāda skanda vēl skanēja svētdien 5 no rīta, kad devos uz startu. Klienti gan bija krietni apņurcīti un viens saldi dusēja uz soliņa. Atkritumus visi atstāj turpat, kur sēdējuši. Municipālie dienesti no pieciem līdz 6 rītā visu novāc. Ezermalā vairākās vietās pieejami dzeramā ūdens krāni, laikam tek no kādiem avotiem. 0.5 l alus kausa cena ezermalas bāriņos – 8 eiro.

Svētdienas rītā 4 ceļamies, paēdam un dodamies uz startu olimpiskajā jeb standarta distancē – 1.5+40+10 km. Paliels gabals jāiet kājām, jo satiksme slēgta. Tranzītzona atvērta tikai līdz 6 un tas rada papildus spriedzi. It kā viss 10 reizes nomērīts, tomēr bailes, ka kaut ko neaizmirst. Jauninājums tāds, ka numuri jālīmē uz rokas un kājas un uz hidrotērpa. Lai nekavētos, to paveicām no rīta viesnīcā. Sakārtoju divriteni, nolieku pa nullēm velokompi, kaut arī jābrauc tikai 2 apļi. Pārslēdzos uz pareizajiem ātrumiem, piestiprinu ar gumijām velokurpes. Vēlreiz visu pārskatu. To pašu dara man blakus esošais vācietis ar „ātru” uzvārdu -Šūmahers. Viss nolikts, paņemu somu un dodos uz starta vietu, ka atrodas 300 m tālāk.

Tur pagaidu 5 minūtes un gatavojos vilkt hidrotērpu. Atveru somu un konstatēju, ka hidrotērpa ... nav. Visas ļaunās domas kosmiskā ātrumā izskrien pa galvu- vai tiešam palika viesnīcā uzkārts uz durvīm. Vēl pēc dažām sekundēm atceros, ka hidrotērpu atstāju tranzīta zonā uzkārtu blakus esošajā brīvajā velosipēda vietā, jo nevarēju savai vietai sākotnēji piekļūt. Skrēju atpakaļ cik spēju, pa ceļam domājot , ka tranzītzona būs slēgta un būs jāpeld bez hidras. Pa gabalu pretī man māj Šūmahers un kliedz : „Wetsuit ! „ Nesos tranzītzonā, jāskrien uz tālāko galu, pieskrienu savam divritenim un ieraugu savu hidrotērpu, paķeru to un vicoju atpakaļ. Redz kur laba iesildīšanās, kurai nepietika laika! Uzvelku hidrotērpu un vēl 15 minūtes gaidu.

Pirms mums uz starta iet jaunākie – vīrieši un sievietes. Tad pauze un mēs. Nostājamies līnijā, saslapinām brilles un gaidām startu. Priekšā tālumā redzama viena dzeltena boja un aiz tās vēl tādu pašu gabalu – nākošā. Pa labi no bojām – uzlecošā saule. Atskanēja tiesneša komanda peldēšanas posmam: „take your marks” (ieņemt vietas) un taures signāls. Starts !

Izrāvos priekšpusē, redzēju, ka kāds peld labajā pusē . Sprintošana strauji paātrināja elpošanu, kas no maniem bronhiem izrāva ārā krēpas, kas izraisīja dziļu klepu. Tas viss kaut kāda vīrusa sekas, kas mani mocīja jau 3 nedēļas – iesnas un bronhīta simptomi, tāpēc 3 reizes dienā dzēru „Bronhasilu”. Kādu minūti izmisīgi klepoju, izvairoties ieraut elpošanas ceļos ūdeni. Samazināju ātrumu. Beidzot organisms nomierinājās. Turpināju peldēt. Ļoti traucēja uzlēcošā saule. Tā apžilbināja un grūti bija saskatīt mazliet pa kreisi esošo dzelteno boju. Sasniedzu pirmo boju un konstatēju, ka nākošo –neredzu. Turpināju peldēt taisni. Tikai pēc kāda laika to ieraudzīju. Konstatēju, ka esmu peldējis pareizi ! Brīnišķīgi! Appeldēju otro boju un nevarēju saprast, kurp peldēt. Uzsaucu laivā sēdošajam tiesnesim, viņš norādīja krasta virzienā. Tur ieraudzīju kārtējo dzelteno boju un peldēju uz to. Pie paša krasta sāku apdzīt iepriekšējās grupas peldētājus. Izskrēju no ūdens, uzcēlu uz pieres peldbrilles un pa improvizētu tiltiņu skriešus devos uz tranzītsonas tālāko galu.

Anatolijs sauca, ka esmu trešais. Lai vieglāk būtu skriet, hidrotērpa augšdaļu sāku vilkt nost tikai pašās beigās. Noskaitīju savus trīs kokus no gala un laternu - tai pretī bija jābūt manam velosipēdam. Un tā tas arī bija. Nometu cepurīti un peldbrilles, Novilku hidrotērpu. Velobrilles uz acīm, ķiveri galvā, ķeru riteni un skriešus uz izeju. Aiziet ! Labajai kājai purngals kurpē, kreisā uz kurpes un aiziet pret kalnu, tikai kalna augšpusē vispirms iedabūnu kurpē labo kāju un tad kreiso. Pāris kilometri uz priekšu , tad apgriešanās , mazliet atpakaļ. Apdzinu kādu poli- atpalicēju no iepriekšējām grupām. Un tad „siguldnieks” – 1 km apmēram 7% kāpums. Ātrums krīt uz 10-11 km/h. Kāpuma sākumā polis mani apdzina, bet kalna galā - es viņu. Sekoja lielais nobrauciens, ātrums pamatīgs ap 55 km/h, nemaz neminu, atpūšos. Pa kreiso pusi garām aiznesās polis. Kalna lejā 90 grādu pagrieziens pa labi, piekrāmēts ar salmu maisiem. Bremzēju, griežos, ieguļos guļstūrē un sāku strādāt, eju garām polim. Iepriekšējā dienā šo apli biju izbraucis, tāpēc zināju, kur labāks asfalts. Vispār jau asfalts 95 % bija labs. Turpināju apdzīt iepriekšējās grupas dalībnieces. Nomalē novietotais ātruma radars rādīja man 39 km/h un smaidošu piktogrammu (zem 50 km/h). Eju otrajā aplī.

Pievienojas arvien vairāk braucēju, kas brauc pirmo apli. Otrreiz kalns. Mani apdzen jaunpienācēji. Atkal lejup un pirms mikszonas trauksme - stāv ātrie, cilvēki māj ar rokām, ceļš strauji sašaurinās, jābremzē, divi kritušie, kuriem sniedz palīdzību. Centos saglabāt ātrumu. Pabeidzu dzert savu SIS dzērienu. Tuvojos tranzīta zonai, izāvu kājas no kurpēm, nolēcu no riteņa un skrēju. Priekšā 3 apļi un katrs sākās ar 1 km kāpumu. Tad lejup un tad un augšup lejup līkloči pa parka asfaltētajiem celiņiem. Ūdens netrūka, to deva apļa 3 vietās, ko arī obligāti izmantoju, jo saule cepināja pamatīgi. Skrējās labi. Otrajā aplī mani apdzen. Saprast, kurš ir kurš, nevar. Visas vecuma grupas sajaukušās, numuri skrējējiem priekšā. Skrienu savu spēju robežās, pirms otrā un trešā apļa apēdu pa želejai. Reāli varēju noturēties līdzi kādai jaunākai šveicietei, tā arī centos neatpalikt. Trešajā aplī no kalna apdzinu savu šveicieti, mani apdzina Aivars Uzols, bet viņam vēl 2 apļi skrienami. Finiša kilometrs gar ezera krastu.

300 m pirms finiša šveiciete mani apdzen, bet man nav spēka, ko likt pretī. Aiz muguras arī neviena cita nav. Finišs. Saule cepina mežonīgi, to īpaši sajūt, kad apstājas. Tagad –ūdens iekšās un uz galvas. Uz galvas vairāk. Staigāju un nesēžos. Kāds gara auguma anglis no manas grupas, prasa kā gāja, atbildu, ka man patika trase, viņš tam piekrita un pateica, ka mani atceroties no 2013. gada Londonas pasaules čempionāta un novēl veiksmi un satikšanos nākošajos mačos. Sirsnīgi ! Paldies! Rezultātu nezinu. Anatolijs Levša saka, ka desmitniekā man vajadzētu būt. Un tikai vakarpusē internetā parādījās rezultāti.

Man 7. vieta M60-64 grupā. Peldēšanā 1500 m man bija 3.vieta - 0:24,07 , pirmajā mikszonā – 0:02,54 (14.vieta), velobraukšanā 40 km - 01:07,18 (11.vieta), otrajā mikszonā – 0:01,43 (3.vieta), skriešana 10 km -0:46,30 (14.vieta). Kopā – 02:22,34 . Atpalikšana no 1.vietas – 0:08,06, no ceturtās – 0:01,09. Velo vidējais ātrums 35.7 km/h, skriešanas – 4:39 min/km. No Latvijas sportistiem man visaugstākā vieta. Otrs Latvijas pārstāvis olimpiskajā distancē - Aivars Uzols (2:14:51) vecumgrupā no 50 līdz 54 gadiem izcīnīja 11.vietu 80 dalībnieku konkurencē. Daugavpilietim nepaveicās ar divu minūšu sodu, jo tiesneši uzskatīja, ka veloposmā kādu mirkli daugavpilietis braucis cita sacensību dalībnieka aizvējā. Tādējādi tika zaudēta vismaz ceturtā vieta Eiropas čempionātā. Junioru ieskaitē, startējot divreiz īsākajā sprinta distancē, Artūrs Sprukts (1:06:16) starp 72 dalībniekiem spēja nepalikt pēdējais un ierindojās 67.vietā. Savukārt Kaspars Stivriņš (1:10:14) vecuma grupā līdz 19 gadiem izcīnīja 17.vietu 37 dalībnieku konkurencē. Leģendārais Anatolijs Ļevša šoreiz bija izvēlējies sprinta distanci un M55-59 grupā finišēja augstajā astotajā vietā (1:15,47). Sacensībās piedalījāmies, lai novērtētu savu līmeni. Jā, varēja labāk. Tāpēc analizēsim savu sniegumu. Šis šobrīd bija mūsu spēju līmenis un šķiet, ka sacenšoties olimpiskajos sporta veidos ar to valstu sportistiem, kurās iedzīvotāju skaits ir 40-60 miljoni, jāpasaka, ka nostartējuši esam labi. Katrās sacensībās gadās kādi kuriozi.Šoreiz junioru peldēšanas starta zonā bija iepeldējusi pīle ar kādiem 6 pīlēniem. Starts tika dots un peldētāju lavīna 100 m platumā gāzās uz priekšu. Daudziem skatītājiem aizrāvās elpa. Pīle spēja pacelties gaisā, taču mazie tika ierauti roku ūdens dzirnavās.

Kā fotogrāfijās redzams, pīlēni izglābās, bet vai visi –nezinu. Otrs kuriozs bija, kad triatlona stafetē pēdējā etapā skrienošais francūzis Hauss, lai ietaupītu kādas 6-10 sekundes pēc veloetapa uz kroseņu nevilkšanas rēķina un aizmuktu no konkurentiem, aizskrēja 2.5 km pa asfaltu ...ar plikām kājām. Un uzvarēja !

Un vēl. Lai nokļūtu viesnīcā, ik dienas divas reizes bija jāatgriežas Francijā. Kad tuvojos robežai, ausīs man sāka skanēt Maika Oldfīlda un Megijas Reilijas „To France” https://www.youtube.com/watch?v=5QXxozXsDZY . Pārējās emocijas bildēs manā albumā goo.gl/L0D4qd .

2014-08-31 Bydgoszcz Enea Triathlon Polska Ironman distance

31.08.2014. Polijas pilsētas Bidgoščā norisinājās Polijas atklātais čempionāts triatlonā ENEA Triathlon IRONMAN (peldēšana 3,8 km + velo 180 km + skriešana maratons 42,195 km) un ½ IRONMAN distancēs. Abās distancēs startēja ap 400 sportistu. Pirmo reizi IRONMAN distanci veicu 2012.gadā arī šajās sacensībās. Šogad velo un skriešanas segmentu vietas bija pārvietotas tuvāk Bidgoščas pilsētai ar finišu pilsētas stadionā. Peldēšana notika turpat 15 km attālajā Boruvno ezerā. Šogad man piebiedrojās bijušais pieccīņnieks un tagadējais triatlonists kalngalietis Māris Liepa( 44 g.) , kurš nolēma 1. reizi mest izaicinājumu smagajai distancei. Asistēja mums Māra dēls Artūrs (11 g.), kurš arī ir guvis atzīstamus panākumus šajā sporta veidā un droši vien ieguva labu pieredzi, lai kādreiz varētu veikt ko līdzīgu.

Kā jau minēju peldēšana norisinājās Boruvno ezerā. Starts plkst.7.Ūdens temperatūra ap 18 grādiem, tāpēc varēja izmantot hidrotērpus. Gaiss – ap 15 grādiem. 3,8 km garā peldēšanas distance bija jāveic 4 apļos ar izskriešanu no ūdens katrā aplī. Jau pirmajā aplī nokļuvu līderu grupā, kas ļāva peldēt vienatnē , neriskējot saņemt sitienus no blakuspeldētājiem. Pēc 3. apļa man bija 4.pozīcija, Mārim – 5. Pēdējā aplī Māris mazliet kāpināja tempu un aizpeldēja man priekšā, regulāri appeldot daudzos dalībniekus, kuri no mums jau bija atpalikuši pa apli.

Izskrējām no ūdens – Mārim 4.rezultāts 1:04,07 , man 5. – 1:04,51. Sekoja 300 m skrējiens uz mikszonu ,

kur iepriekšējā dienā bija atstāti velosipēdi, apģērbs u.c. Pārģērbties man izdevās ātrāk 00:03,26 nekā Mārim 00:04,27 un pirmais devos velo trasē. Velo trases 180 km bija jāveic 4,5 apļos ar finišu 15 km attālajā Bigdoščas pilsētas stadionā. Velo distances segums bija mainīgs - no ļoti laba līdz krietni sliktam. Bija arī daži kāpumi. Desmit reizes bija jāapgriežas braukšanai pretējā virzienā šaurā vietā, ātrumu samazinot gandrīz līdz nullei. Māris te arī krita, aizķerot ceļa vidū nolikto „apgriešanās” mucu. Bija arī 5 reizes jāšķērso dzelzceļš pa gājēju tiltu ar asu uzbraukšanu un nobraukšanu ar ātruma ierobežojumu 15 km/h. Aizvēja braukšana aizliegta. To arī sportisti ievēroja. Distances vidū ar vidējo ātrumu 34 km/h jau biju atrāvies no Māra, mani savukārt apdzina 2 sportisti. Ceturtā apļa vidū uz nelīdzena asfalta atskanēja ass troksnis, domāju, ka uzbraucu uz plastmasas glāzītes, taču ātri aplūkojot savu braucamo, konstatēju, ka mistiskā veidā nokritis velopumpis. Sapratu, ka jābrauc tam pakaļ, jo vēl bija jāveic ap 35 km un ja pārduršu riepu, tad .... Apgriezos un braucu. Tālumā redzu, ka kāds riteņbraucējs paceļ manu pumpi un brauc šurp. Apstājos. Paņemu pumpi, pasaku milzīgu paldies un dodos tālāk. Vēl pēc 3 km atkal pumpis izkrīt. Atkal atgriežos, paņemu to un vienkārši iebāžu velokrekla kabatā. Visa tā rezultātā vidējais ātrums nokrita uz 33 km/h. Finišs Bidgoščā. Prieks , ka velosipēds ir izturējis. Veloposms 180 km – 5:25,19(15.labākais rezultāts ar vid.ātr.33.2 km/h) un esmu pašam par brīnumu kaut kur ap 10.vietu. Nokāpju no velo, speru pirmos soļus, ko izdarīt ir neticami grūti. Uzmanīgi skrienu uz mikszonu, pārvelku krosenes un aiziet – priekšā ne daudz ne maz – 42195 m maratonskrējiens. Pirmais kilometrs ir vissmagākais. Lēnām ķermenis pārkārtojās un piemērojas skriešanai. Pulksteņa man nav. Skrienu pēc pašsajūtas. Jāveic ir 6 apļi pa 7 km . Jāskrien ir pa tādu kā piepilsētas parka teritoriju kā mūsu Mežaparks. Katru apli, turp skrienot, ir kaut kā grūtāk, taču atpakaļ ir daži noskrējieni lejup. Vēlāk noskaidrojās, ka turp skrienot, ir nemanāms kāpums. Gabaliņš jāskrien pa pļavu. Abos apļa galos dzirdināšanas punkti, kuros es izmantoju tikai ūdeni līdzpaņemtajām želejām. Trasē daudz atbalstītāju, spēlē mūzika, sit pa katliem. Vienā no mūzikas vietām pastāvīgi skan „Black Sabbath” un protams arī kulta dziesma „Ironman”. Gaisa temperatūra sasniegusi ap 21 grādu, saules nav , ideāli skriešanas apstākļi. Katrā dzeršanas punktā dzeru un leju uz galvas ūdeni. Vienā apļa galā stadionā Māra dēls Artūrs pasniedz želejas. Noskrieti 3 apļi jeb pusmaratons – kaut kā psiholoģiski grūti, taču mierinu sevi, ka nu jau pāri pusei. Piektais aplis vēl grūtāks, taču konstatēju, ka apdzenu kādu. Arī mani apdzen, taču tie jau ir atpalicēji par vienu un vairākiem apļiem. Dzeršanas punktiem tagad eju garām kājām –kādus 20 m. Māri neredzu. Stadions, pēdējā apļa sākums, dzeršanas punkts.

Apēdu želeju, ņemu pretī sniegtās glāzītes ar ūdeni, vēl pārprasu „woda ” ? . Iedzeru un saprotu, ka meitene pasniegusi man kļūdaini kaut kādu saldenu enerģijas dzērienu. Kuņģim tas nepatīk un pēc 20 m man visu parauj ārā. Visa jau nav, ir tikai šķidrums. Skrienu un cīnos ar saldeni šķebinošo garšu mutē. Līdz nākošajai dzeršanas vietai 3 ,5 km. Taču jau ir pēdējā apļa sajūta, kas spārno. Šķiet, ka jau 6. reizi skrienot garām līdzjutēju kompānijām, tie kļuvuši par labiem paziņām. Uz kārtējo viņu jautājumu : „Ile ? (Cik), atbildu : „wszystko, ostatni”(viss,pēdējais), par ko saņemu ovācijas. Pēdējais skrējiens pāri dzelzceļa tiltam, ieskriešana stadionā un finišs.

Maratona laiks 4:12,19 (37.rezultāts ar vid.ātr. 5:59 min/km). Kopējais laiks 10:48,38 , kas izrādās ir 9.absolūti labākais rezultāts starp 154 startējušajiem un 144 finišējušajiem dalībniekiem un 1.vieta M50-59 vecuma grupā, kurā es ar saviem 59 gadiem biju vienīgais vecākais dalībnieks! Negaidīti ! Nogurums milzīgs, taču zinu, ka gulties nevar, jo pēc tam var nepiecelties (krampji). Pēc 16 minūtēm finišē starojošais Māris Liepa ! Pirmais IRONMAN mūžā pieveikts ar rezultātu 11:04,24. izcīnīta augstā 16.vieta kopvērtējumā un 6.vieta M40-49 vecuma grupā. Apsveicu ! Turpina finišēt triatlonisti ar melnajiem (IRONMAN distance) un sarkanajiem(1/2Ironman) numuriem. Šķiet , ka nogurumi vienādi. „Pusīti” beidz arī mūsu ceļojuma kolēģis Ainārs Veģeris(46 g.) 5:08,54, izcīnot no 204 dalībniekiem 34.vietu kopvērtējumā un 7.vietu M40-49 grupā. Dalībnieki turpina finišēt, tos sagaida, ģimenes un draugi. Galvenais ir iekļauties kontrollaikā, jo finišu slēdz plkst.22.00. Mēs gan dodamies uz iepriekš apmaksāto masāžu, pēc tam pārģērbjamies, paēdam organizatoru sagādāto maltīti, kurā iekļauts alus un gaidām apbalvošanu, kurai jāsākas pēc distances slēgšanas. Apbalvošana norit raiti, tiek apbalvoti 3 labākie vecuma grupā un 10 labākie kopvērtējumā.

Foto un rezultāti šeit: https://plus.google.com/u/0/photos/114923553522241811071/albums/6057697620569042673 Video : http://youtu.be/qQWcERKglcA

Triatlona pirmsākumi Latvijā. Par ko neraksta Wikipedia 4. martā 11:25 Skaties.lv Latvijā pirmais triatlons 1987. gadā notika Langstiņu ezerā un tā apkārtnē. 59 drosminieki peldēja 1 km, ar velosipēdu brauca 25 km un skrēja 8 km. Viens no pirmajiem Latvijas triatlonistiem Raimonds Garenčiks, sacenšoties ar sportistiem no Latvijas, Krievijas un ASV, ieņēma 22.vietu. Raimonds Garenčiks ir Carnikavas novada pašvaldības izpilddirektors un 17. maijā svinēs 60 gadu jubileju un joprojām turpina aktīvi skriet, peldēt, braukt ar riteni. Turklāt Raimonds labi atceras savu otro triatlonu 1990. gadā Tukumā.

“Man toreiz bija 35 gadi, un pēc sacensībām Langstiņos tas bija mans otrais triatlons. Ģeogrāfiski to vietu neatceros, taču aprakstīt varu. Sacensībās startēja ap 40 dalībnieku. Diena bija lietaina. Kā parasti pirmais posms bija peldēšana. Visus nostādīja ūdenskrātuves malā un tika dots starts.

Bija jāpeld turp un atpakaļ. Ūdens vietām bija ledaini auksts, laikam jau tie bija avoti. Par hidrotērpiem toreiz vēl nezinājām. Izpeldēju viens no pirmajiem un skrēju pie sava velosipēda. Toreiz velosacensībās un arī triatlonā piedalījos ar velosipēdu Ukraina (ar vienu ātrumu). Velotrase bija pa asfaltētu ceļa posmu ar slēgtu satiksmi. Jābrauc bija turp un atpakaļ vairākas reizes. Ķiveres toreiz nebija obligātas. Asfalta segums bija nekvalitatīvs. Jau pēc kādām 10 minūtēm mani sāka apdzīt sportisti, kas brauca ar sporta velosipēdiem. Minu, cik varēju. Pārsteigums mani sagaidīja, kad nokāpu no riteņa un sāku skriet. Triatlonisti jau to zina, taču man toreiz tas bija šoks. Pirmos 500 m nesapratu, kā es vispār skrēju, jo nebija nekādas koordinācijas – kājas metu kaut kur uz priekšu un tā pārvietojos. Trase gāja pa dubļainiem slideniem meža ceļiem, tad pa šaurām slidenām un paugurainām pļavu takām, kur zāle bija līdz padusēm. Biju tā nomocījies, ka šķita, ka trasei vispār nav gala. Kad ieraudzīju finišu, pārņēma svētlaime. Kurš finišēju, neatceros. Taču atceros, ka vēlreiz metos ūdenī, un šoreiz tas galīgi vairs nelikās ledains…”

Savu labāko maratonu Raimonds noskrēja 2014. gadā Rīgā – 3 stundas 44 minūtes un 45 sekundes. Pagājušajā gadā Rēzeknes pusmaratons tika pieveikts vienā stundā 37 minūtēs un 58 sekundēs. Pērn Raimonds piedalījās daudzās starptautiskās triatlona sacensībās, tostarp Rīgā un Polijā. 10. augustā Garenčiks Riga ETU Sprint Triathlon European Cup (750 m + 20 km + 5 km) distance veica 1:06:38.50 un savā M50 grupā ar ieņēma 3. vietu. 31. augustā Borovno-Bidgoščas klasiskajā triatlona IRONMAN distancē – 3,8 km peldus, 180 km ar riteni un 42,2 km skriešus – Latvijas triatlonists 144 dalībnieku konkurencē ar ļoti labu rezultātu 10 stundas 48 minūtes 38 sekundes ieņēma pirmo vietu M50 un augsto 9. vietu kopvērtējumā.

Pasaules čempionāts triatlonā.Londona.PruHealth World Triathlon Grand Final . 11.-16.09.2013.

Ideju braukt uz Londonu uz pasaules čempionāta triatlonā noslēguma posmu man pameta 2012.gada beigās Latvijas triatlona leģenda Anatolijs Levša no Daugavpils. Galu galā tas esot tepat Eiropā, tāpēc arī izdevumi mazāki, jo 2012.gadā noslēgums norisinājās Jaunzelandē. Kaut arī es savā vecuma grupā 55-59 gadi ar saviem 58 gadiem atrados tālākajā galā, tomēr nolēmu mēģināt. Kā līdzbraucējs man samērā ātri pieteicās Laimonis Daugavietis (63 gadi) no Carnikavas, kas triatlonā ir jaunpienācējs. Ap jauno gadu mājas lapā tika nopublicēta pasaules čempionāta dienas kārtība un varēju jau nopirkt lidmašīnas biļeti (64 lati turp un atpakaļ) un rezervēt viesnīcu blakus sacensību vietai - Haidparkam (par 5 dienām 2 cilvēkiem t.s. „studio”(ar virtuvi) tipa numurs Ls.420). Līdz sacensību vietai no viesnīcas mazliet vairāk par 1 km. Velosipēdam lielizmēra (120x70x30 cm) koferi man laipni aizdeva Māris Priedēns no Ventspils triatlona kluba. Līdz izlidošanas dienai man izdevās izvairīties no traumām sacensībās un treniņos, kas jau bija laba zīme. Lielajā velo koferī sakrāvu visu savu mantību- izjaukto velosipēdu, velokurpes, krosenes, hidrotērpu, kaut ko no pārtikas, lai nav uzreiz jāskraida pa veikaliem, drēbes, lietussargu (lieliski noderēja). Kad Rīgas lidostā koferi uzliku uz svariem, tie uzvaroši rādīja 31,9 kg (atļauts 32 kg). Šāda kofera pārvadāšana vienā virzienā papildus maksā 30 EUR. Laimonis savu velo bija iepakojis kartona velokastē un viņam paveicās, ka iebraukšanas un izbraukšanas dienās nelija.

No Getvikas lidostas līdz Londonai stundu braucām ar parasto vilcienu (Ls.11). Tālāk līdz savai Queensway stacijai kādas 6 pieturas ar metro (Ls.4). Abas velokastes bija ar ritenīšiem tāpēc arī ērti pārvietojamas.

Interesanti, ka par bagāžu ne vilcienā, ne metro, ne autobusā nebija jāmaksā. Grūtības radās, kad bija jāpāriet no vienas metro stacijas uz citu un bija jāpārvar vairākas 10-15 pakāpienu trepes. Rakstu to tāpēc, ka tiklīdz piebraucu pie trepēm lejup, tā momentāni kāda jauna sieviete satvēra mana kofera rokturi un palīdzēja to nonest lejā. Vēl vairāk es biju pārsteigts pēc pāris minūtēm pie nākošajām trepēm. Atkal kāda trausla meitene melnā kleitiņā uzvaroši smaidīdama ātri paķēra smagā kofera otru rokturi un palīdzēja to nonest lejā pa trepēm un aizskrēja prom. Es biju šokā. Tik negaidīti pozitīvi sākās mana iepazīšanās ar Londonu un tās iedzīvotājiem. Vēl pēc brīža mēs jau bijām pie sava hoteļa, kas atradās Haidparka vienā stūrī un tieši pretī Krievijas vēstniecības ēkai (bijām liecinieki piketiem pret Krievijas nostāju Sīrijas jautājuma).

Vakarā Trafalgaras skvērā bija pasaules čempionāta svinīgā atklāšanas ceremonija, uz kuru mēs devāmies kājām, nepaņemot līdz lietussargu. Protams sāka līt un nepārstāja ne brīdi. Vienā virzienā sanāca 5,5 km (attālums Rīgā – no Vecrīgas līdz Teikai), ko pieveicām 50 minūtēs. Un atpakaļ tāpat.

Pastaiga pa Londonu un ielu šķērsošana noteikti nebija tā drošākā nodarbe, jo nekādīgi nespēju atcerēties, ka satiksme ir pretējā virzienā. Pati Londona ir ļoti tīra un sakopta. Publiskās tualetes lieliski uzturētas un bezmaksas (Haidparkā pa nakti ir slēgtas). Nākošās dienas rīts tradicionāli (man noteikti, jo Laimonis atzinās, ka no rītiem neskrien) sākās ar 6 km rīta skrējienu pa Haidparku un rītarosmi. Jāatzīmē, ka, neskatoties uz lietaino un vēso laiku (ap 11 grādi), parkā bija ļoti daudz skrējēju, kas pārsvarā ģērbušies īsajos tērpos un daži skrēja arī nepieklājīgi lielā ātrumā.

Tāpat parkā ir ļoti daudz dažādu putnu un arī vāverītes.

Ir arī ierīkotas zirgu skriešanas trases un suņu laukumi. Pēcpusdien laiks uzlabojas, tāpēc mēs salikām savus divriteņus un devāmies braucienā pa Londonu. Sākumā protams bija bailes, jo nav pierasta satiksme pretējā virzienā, taču ar laiku apradām veikli iekļaujoties auto straumē. Jāatzīmē, ka pret riteņbraucējiem ir ļoti pozitīva attieksme. Vietējie velobraucēji spraucās starp mašīnām, mainīja braukšanas virzienus, taču auto vadītāji to visu uztvēra absolūti mierīgi. Pa trotuāriem Londonā ar divriteni braukt ir aizliegts.

Arī Haidparkā velosipēdistiem ir atsevišķi celiņi, pa pārējiem braukšana aizliegta – sods 50 mārciņas (Ls.42). Atgriežoties viesnīcā, mums tās personāls pateica, ka velosipēdi ir jāatstāj ārpus ēkas, pieķēdējot ar ķēdi. Tomēr izdevās iestāstīt, ka tie ir dārgi sacīkšu riteņi, ka mums jāpiedalās pasaules čempionātā un tāpēc ārā tos atstāt nedrīkst. Vēl pa satiksmi runājot, jāatzīmē, ka nekādus fotoradarus nekur uz ielām nemanīju. Vienā vietā redzēju, ka „Porsche” džipam bija uzlikts riteņu klamburs. Ēdām savā numurā un ēst gatavojām paši. Ēdienkartē bija enerģētisks uzturs - olīveļļā apcepti un uzvārīti rīsi ar dārzeņu piedevām – 4 x dienā. Brokastīs un vakariņās – rudzu maize ar līdzpaņemto Latvijas gaļu un sieru. Suņmaizes (hotdogus), kas te pārdevās uz katra stūra, nepirkām. Trafalgaras skvērā bija iekārtota tādā kā triatlona nometne, kur visu dienu uz ekrāniem tika demonstrēta sacensību tiešraide no Haidparka. Turpat atradās arī liela vanna, kurā pret straumi peldēja triatlonists.

Blakus bija velo un skriešanas trenažieri ar sportistiem. Tādējādi tika demonstrēts triatlons kustībā. Sacensības Haidparkā notika katru dienu – junioriem, U-23 grupām, paraatlētiem, sprinta distancē un standarta distancē. Un katru dienu lija. Un bija auksts. Velo trase sprinta distancei (20 km) bija izveidota Haidparka teritorijā, tajā bija daudz pagriezienu un „guļošo policistu”. Standarta olimpiskās distances velotrase (40 km) jau izlocījās ārā no Haidparka gāja gar Bekinghemas pili, Big Benu un Viktorijas krastmalu gar Temzu. Tas jau bija svētdien, kas satiksme šajās ielās bija apturēta un gar braucamo daļu bija izvietoti vairāki kilometri norobežojošo sētiņu. Grūti pat iedomāties, cik organizatoriem izmaksāja šāda Londonas pilsētas centra satiksmes slēgšana. Piektdien no rīta tika dots starts vecuma grupām (age groups) sprinta distancē (750 m+20 km+5 km). Šeit fenomenālu sniegumu parādīja 55 gadus vecais daugavpilietis Anatolijs Levša, izcīnot Latvijai zelta medaļu un pasaules čempiona titulu M55 vecuma grupā. No peldēšanas Anatolijs iznāca kā ceturtais,

taču ļoti ātri pārģērbās, labi nobrauca ar riteni un skriešanā (5 km – 18:19) nosargāja savu 1.vietu.

2.vietas ieguvējs vācietis Ralfs Laermans atpalika no Anatolija 55 sekundes.

Piektdienas pēcpusdienu kājām devāmies atkal Londonas centru. Nolēmām , ka tomēr ir nepieciešams izbraukt ar Londonas panorāmas ratu (it kā obligātais pasākums). Vareni izbrīnija tas , ka uz Vestminsteras tilta kādās sešās vietās bija iekārtojušies... uzpirksteņu spēlmaņi. Atkal jau pierastās žestikulācijas, naudas žūkšņu vicināšana garāmgājējiem gar degunu ar izsaucieniem, ka tu esi vinnējis un tev tā nauda jāņem. Uz panorāmas ratu biļetes ( Ls.16 /personai) nopirkām 10 minūšu laikā un vēl 10 minūtēs jau tikām tajā iekšā. Kaut kādās 15 minūtēs apbraucām apli un kāpām laukā. Man nekādus īpašus iespaidus šis brauciens ar ratu neatstāja.Pārsteidza gan kaut kas cits – turpat blakus esošais gājēju tilts, precīzāk – 2 gājēju tilti pāri Temzai.Tie atradās abās pusēs dzelzceļa tiltam un bija nobalstīti jau uz esošajiem uz dzelzceļa tilta pamatiem.

Tieši tā savulaik iedomājos būvēt gājēju tiltu pār Gauju Carnikavā blakus esošajam dzelzceļa tiltam. Angļi bija domājuši līdzīgi un to arī realizējuši, bet Carnikavā šāda, manuprāt, lētākas celtniecības ideja diemžēl netiek realizēta. Pēcpusdienā vēl apmeklējām paraatlētu triatlona sacensības. Cilvēki bez kājām un rokām peld, brauc ar ratiņiem, divriteņiem vai speciāliem trīsriteņiem un pēc tam skrien ar protēzēm ... . Skats ir iespaidīgs. Un šo cilvēku gribasspēks arī. Vakarā vietējo latviešu krodziņā tikāmies ar Igaunijas un Baltkrievijas (sieviete)triatlona federācijas prezidentiem, lai paēstu nelielas svētku vakariņas , ko par godu pasaules čempiona izcīnītajam titulam uzsauca Latvijas triatlona federācijas prezidents Vilnis Priedītis.

Te varēja iedzert Bauskas alu , apēst karbonādi ar sutinātiem kāpostiem. Pats pasaules čempions gan neatbrauca, jo dzīvoja patālu ārpus Londonas pie saviem radiem. Sestdienas rīts sākās ar kārtējo 5 km rīta rosmi.

Laimonis jau vīpsnāja, ka viņam šīs manas rītarosmes komplektā ar ikdienas 10-12 km pastaigām pa Londonu jau atgādināja kārtīgus treniņus. Vēlāk gājām skatīties sieviešu elites grupas sacensības. Jāsaka gan , ka organizatori ir sacensību vietu ir sakārtojuši tā, ka piekļūt kaut kur labā vietā startā un finišā var tikai nopērkot ieejas biļeti. Tas pats ar fotogrāfēšanu – kaut ko nobildēt varēja tikai ar fotoaparātu ar spēcīgu optiku. Arī tā bija sacensību organizatoru biznesa sastāvdaļa, jo pēc nedēļas pa e-pastu tika atsūtīts piedāvājums iegādāties sacensību fotogrāfijas. Vienas fotogrāfijas faila lejuplādes cena – 20 mārciņas (Ls.16,80), 12 fotogrāfiju paka – 46 mārciņas (Ls.37,80). Pirms braukšanas uz Londonu iegādājos lielisku Sony kompaktkameru DSC-HX50 ar izcilu 30x optisko zūmu, kas no rokas milzīgā attālumā ļāva bildēt asus (attēls tiek automātiski digitāli apstrādāts dažas sekundes) fotoattēlus. Arī video ieraksta kvalitāte fotokamerai ir ļoti izcila. Manā fotoalbumā esošās Londonas sacensību bildes man palīdzēja uzņemt mana brālēna meita Irēna, kas dzīvo netālu no Londonas. Nolēmām , ka prātīgāk būtu nesalt , bet gan iet mājās un gatavoties chek-in procedūrai mikszonā , lai kaut ko neaizmirstu. Chek-in procedūra katrai vecuma grupai notika stingri pēc grafika.

Vispirms triatlona parkā velo servisa nodalījumā starp vairākiem pumpjiem atradām labu , ar ko uzpumpējam velo riepas. Aizmugurējā -10 bāri, priekšējā-9. Pie ieejas prasīja uzrādīt ķiveri ar uzlīmētiem numuriem, velosipēdu ar uzlīmētu numuru , tērpu, uz kura jābūt uzvārdam, valsts nosaukumam un ITU emblēmai. Šeit būtu vietā atzīmēt, ka Latvijas sportisti galvenokārt (LTF iedeva t-kreklu ar Latvijas simboliku un organizēja triatlona triko iegādi) paši rūpējās par saviem tērpiem, inventāru, dzīvošanu, nokļūšanu Londonā un dalības maksu par sacensībām. Piemēram, triatlona triko ar Latvijas logo un dalībnieka uzvārdu izmaksāja Ls.85. Es papildus sacensībām nopirku ūdensnecaulaidīgu OneWay jaku, ko noekipēju ar uzrakstu ” Latvian triathlon team” uz muguras un ar Latvijas karodziņu ar vārdu uz krūtīm. Jāsaka, ka šī jaka mani paglāba no izmirkšanas un nosalšanas, nokļūstot no Latvijas 25 grādiem Londonas 10 grādos. Otrkārt, mani daudzkārt apturēja un lūdza atļauju nofotogrāfēt arī no mugurpuses, lai fiksētu valsts nosaukumu. Tērpi ar valsts simboliku ir pasaules čempionātu un arī citu starptautisku sacensību neatņemama sastāvdaļa un būtu labi, ja arī Latvjai tādi būtu, kaut vai par savu naudu pirkti. Izmantojām arī Carnikavas sporta centra spilgtās veloformas jakas , taču Latvijas vārda uz tām nebija. To vajadzētu paturēt prātā drukājot nākošos tērpus. Daudzi satina velosipēdus celofānos, lai lietus nesamērcē. Devāmies uz viesnīcu atpūsties un gatavoties rītdienas startam. Svētdiena,15.septembris. Kaut kā negulējās. Pamodāmies jau plkst.1, pēc tam tramīgi nogulējām līdz 5. Ātri uzēdām cepumus ar medu, paņemām sagatavotās HIGH5 sporta dzēriena pudeles, apģērbu un devāmies uz mikszonu. Ieeja mikszonā tiek slēgta 30 minūtes pirms pirmā starta t.i. 6:30. Izgājām no viesnīcas , paskatījāmies debesīs un ieraudzījām zvaigznes – gluži vai neticami -pēc vairāku dienu nepārtrauktas līņāšanas. Haidparka apkārtnē kūsāja dzīvība. Šoreiz jau mikszonā iekļūšana ātrāka-pietika uzrādīt dalībnieka aproci. Gaisa temperatūra ap 8 grādiem, ūdens siltāks- ap 15 grādiem. Atbrīvoju savu velo no plēvēm, ieliku pedāļos velokurpes un piesēju ar gumijām, ieliku pareizajā ātrumā, ieliku turētajā velo pudeli, velo datoru uzliku pa nullēm, novietoju uz stūres ķiveri un tajā iekšā brilles, noliku skriešanas krosenes un tajās ieliku 2 želejas. Visu lieko (dvieļus u.t.t.) organizatori pēc tam savāks un sametīs kaudzē ārpus mikszonas. Jau tika ziņots, ka līdz mikszonas slēgšanai atlikušas 5 minūtes. Vēlreiz uzmetu skatu velosipēdam. It kā viss kārtībā. Bet - nē ! Pamanīju , ka velo kurpēm esmu aizmirsis izvilkt savilces, lai varētu iedabūt kurpē kāju. Gandrīz vai sirds apstājās, izvilku un devos prom. Distancē man šāda kļūda varētu izmaksāt vismaz 30 sekundes !

Kājās atstāju frotē zeķes un peldēšanas čības. Citi pa slapjo zāli un dubļiem gāja ar plikām kājām, bet līdz startam plkst. 8:25 man vēl bija veselas 2 stundas. Manā vecuma grupā M55 startēja 120 cilvēki tāpēc organizatori to bija sadalījuši 2 daļās pa 60 katrā. Anatoliju Levšu iedalīja pirmajā grupā (starts 8:20), bet mani otrajā - starts pēc 5 minūtēm. Žēl, bet neko darīt, laikam dalīja pēc vecumiem-jaunākos 1. grupā, vecākos-otrajā. Vēl pēc brīža paziņoja, ka sakarā ar aukstajiem laika apstākļiem, peldēšanas distance ...samazināta uz pusi.

Šokējošs jaunums man, jo cerēju peldēšanā iegūt pārsvaru pār konkurentiem skrējējiem. Vispār jau negodīgi. Neko darīt. Jāpakļaujas. Velku hidrotērpu, jo tajā siltāk.

Iegājām startā zonā un tajā vēl bija jāgaida šausmīgi garas 20 minūtes. Saule jau lēca, laiks auksts, bet saulains un pats galvenais –asfalts sauss. Mūs aizved uz pontonu. Visi nostājamies vienā rindā. Pēc komandes apsēžamies, kājas ūdenī.Ūdens nemaz neliekas auksts. Skatos uz priekšu koncentrējos. Jāpeld līdz bojai , tad pa kreisi līdz nākamajai, tad atpakaļvirzienā, tad atkal pa kreisi un skrienam ārā. Peldbrilles neslapinu, uzvelku pēdējā brīdī, lai neaizsvīst. Komanda: „Lēkt ūdenī ! „ Ar vienu roku jāturas pie malas. Es neturos un man tiesnesis aizrāda. Es pieķeros un atskan starta signāls. Aiziet ! Galva ūdenī un griežu cik var bez elpas, lai izrautos priekšā. Tas arī izdodas bez lielas piepūles. Peldu uz pirmo boju. Pie tās esmu pirmais. Pagriežos pa kreisi. Peldu un vēlreiz pagriežos pa kreisi, peldu atpakaļ. Mēģinu saskatīt boju, taču izņemot sauli neko neredzu. Turpinu peldēt. Domāju , ka jāorientējas pēc krasta, taču nesanāk. Turpinu kaut kur peldēt. Kad beidzot ieraugu boju, tad tā atrodas pa labi 50 m āttālumā apmēram 45 grādu leņķī pret manu kursu. Strauji mainu virzienu. Tur jau satieku atpalicējus no iepriekšējā peldējuma. Appeldu boju un peldu uz nākošo, kuru jau tagad redzu. Traucē atpalikušie peldētāji. Apdzenu tos pa dažādām pusēm un tuvojos pontonam. Rāpjos ārā un skrienu uz mikszonu-līdz tai kādi 300 m vai vairāk.

Hidrotērpu sāku vilkt nost tikai tuvojoties velosipēdam, jo novilktās rokas man traucē skriet. Meklēju savus vārtus starp 1300 un 1500. Skrienu iekšā. Manam ritenim jābūt pretī kokam. Viss raibs, ņirb gar acīm – gan numuri gan velosipēdi. Atrodu savējo. Novelku hidrotērpu. Uzvelku brilles, ķiveri, numuru ar jostu, paķeru velo un skriešus uz izeju. Kāpju uz riteņa , sāku mīt velku kājās velokurpes. Blakusbraucošo nav, neviens netraucē. Uzņemu ātrumu. Pirmā apļa daļa pa Haidparka teritoriju. Ātrums ap 40 km/h. Seko 90 grādu pagrieziens pa labi, vairāki „gulošie policisti” , ātrums krītās. Pagrieziens par 180 grādiem, atkal par 90 un izskatās , ka no parka laukā. Gar Bekinghemas pili ārā uz Temzas krastmalu. Asfalta segums nav izcils , daudzās vietās ielāpi. Jābrauc arī caur tuneli. Pagaidām es visus apdzenu, bet mani – neviens. Jāveic 2 apļi pa 20 km. Vienubrīd auksts , stiprs pretvējš. Interesanti, ka otrajā aplī tas nomainās uz pretējo pusi. Otrā apļa vidū mani apdzen viens un tad otrs riteņbraucējs. Gaiss ir auksts, taču azartā neko nejūt. Esmu taču tikai plānajā, slapjajā triko 10 grādos. Noskatos, ka kāds maina riepu. Man nav ko mainīt, tāpēc ceru, ka nepārduršos. Vidējais ātrums turas uz 36,3 km/h. Tuvojos mikszonai , velku kājas ārā no velokurpēm, nolecu no velo un skrienu uz savu vietu, uzkaru riteni, cenšos attaisīt savu aerodinamisko veloķiveri ...un nevaru. Mēģinu gan tā gan tā. Kaut kas noburts ! (ikdienā lietoju citu ķiveri, kura ir savādāks saslēgšanas mehānisms, bet šeit visas kustības notiek automātiski). Pēc kādām 10 sekundēm, kas līdzinās mūžībai, nodabūju nost ķiveri, paņemu želejas, uzvelku krosenes un aiziet.

Jāskrien 3 apļi – kopā 10 km. Atkal daudzus apdzenu, bet arī mani apdzen. Iesēžos astē vienam anglim no M55A grupas. Turos. Aplis iet pa Haidparku apkārt Serpentīna ezeram un pāri tiltam. Neko nevar saprast, kur ir sāncēnši, jo numuri visiem priekšā.

Pirms katra apļa apēdu pa želejai. Pirms finiša pagrieziena distance iet lēzeni uz leju, tur paātrinos un šķiet, ka viens ieskrienu finiša koridorī . Tā arī finišēju. Skriešanas laiks 45:10. Saņemu finišētāja medaļu. Eju uz izeju. Jūtos labi. Pēc kāda brīža uzzinu , ka Anatolijam 2.vieta, bet man 23. Eju pārģērbties, uztaisu bildes piemiņai. Pēc kāda laiciņa finišē arī Laimonis savā M60 grupā. Es viņu vienreiz apdzinu ar riteni un vienreiz skriešanā. Viņš ir smaidīgs un apmierināts ar paveikto.

Līdz galam ir tikts un tehnika nepievīla. Daudzi finišē, tos sagaida ģimenes, tuvinieki, draugi. Pasaules čempionāta sacensības ir beigušās.

Arī saulīte pārstāja spīdēt, pastiprinājās vējš un sāka līt. Kā jau Londonā. Mēs savācām velosipēdus un devāmies uz savu 1,5 km attālo viesnīcu. Vīriešu elites maču pēc karstas dušas un vannas noskatījāmies viesnīcas numuriņā pa televizoru. Izjaucām riteņus , salikām tos koferos, sapakojām visas mantas un devāmies uz apbalvošanas ceremoniju uz Trafalgaras skvēru. Šoreiz jau bijām bruņojušies ar lietussargu un plēvēm. Maigi izsakoties , apbalvošanas ceremonija bija pilnīgi „garām”. Vai tas tika darīts apzināti, vai tiešām pasākuma vadītājs ( it kā esot Eurosport komentētājs) bija absolūts nejēga. Būtība bija tāda . Nosauca uzvarētājus vecuma grupā, tie no pūļa kāpa uz skatuves, nostājās pie vai uz pjedestāla.Kāds viņus tur uzsāka apbalvot. Pasākuma vadītājs, pa to laiku skatoties pūlī un ar muguru stāvot pret pjedestālu, turpināja saukt nākošās vecuma grupas uzvarētājus. Kad viņš tos bija nosaucis, tad beidzot pagriezās pret pjedestālu un teica : „Paldies” (respektīvi ātrāk atbrīvojiet pjedestālu). Un tā tālāk. Tādu absurda teātri vēl nekad un nekur nebija gadījies redzēt.

Par rezultātiem.

Savā vecuma grupā 55-59 gadi ar saviem 58 gadiem biju „vecākajā” galā. Pasaules līmenī katram vecuma gadam ir būtiska nozīme. Anatolijam Levšam (55) šis čempionāts bija visizdevīgākais, ko viņš arī mērķtiecīgi izmantoja, izcīnot 1.vietu sprintā un otro vietu saīsinātajā olimpiskajā distancē. To, ka Anatolijs varētu kļūt par pasaules čempionu pareģoju publiski jau iepriekš, vērojot viņa izcilos sniegumus šajā sezonā. Konkrētāk par olimpisko distanci. Rezultātu kopsavilkums. Peldēšana. Distance samazināta uz pusi – 750 m . 1.vietai - 10:37. Anatolijam Levšam(AL) – 4.v. 10:53 (+16 sek), Raimondam Garenčikam(RG)-5.v.10:57(+20 sek) . T1 mikszona. 1.vietai- 2:54 . AL– 3.v.2:57(+3 sek), RG-19.v.3:21(+27 sek) Velo. 40 km. 1.vieta 1:01,45 ( 38,9 km/h), AL – 13.v.1:05,02 (36,9 km/h) (+3:17 ) , RG – 30.v. 1:06,32(36,1 km/h)(+4:47). T2 mikszona. 1.vietai-2:40, AL- 4.v.2:54(+14 sek),RG- 25.v.3:21(+41 sek). Skriešana.10 km. 1.vietai - 35:54 , AL -3.v. 38:53 (+2:59), RG – 49.v.45:10(+9:26). Finišs. 1.vieta - Alfred Caprez no Šveices 1:59,14., Anatolijs Levša -2.v. 2:00,38(+1:24), R.Garenčiks- 23.v. 2:09,20(+10,06). Secinājumi. Peldēšana mums abiem ir labā līmenī. Ja būtu pilna distance , tad rezultāti arī būtu objektīvāki. Mikszonas. Tās Anatolijs veicis tradicionāli izcili. To viņš veikli dara arī Latvijas mačos. Skatieties un mācieties. Man arī salīdzinoši augsta vieta, taču kļūdas bija un skaidri zinu , kur piestrādāt. Velobraukšana. Te nu mums abiem ir tas vājais posms, kur ir lielas rezerves. Jātrenējas. Es gan braucu ar parasto sacīkšu velo ar guļstūri, individuālās braukšanas velo droši vien uzlabotu rezultātu. Skriešana. `Anatolijs skrien izcili un Latvijā to zin visi. Rezultāts 45:10 man ir visu laiku labākais taču, lai pēc 2 gadiem V60 grupā cīnītos par augstām vietām, vajadzētu skriet ap 42:00, kas būtībā nav neiespējami. Vēl salīdzinājumam. Šā gada Londonas M60 grupas uzvarētāja rezultāts bija 2:09,34(12:19+1:08,31+41:51), bet manējais 2:09,20(10:57+1:06,32+45:10). Tā kā jāuztur optimisms, jātrenējas un jāiegaumē, ka iespējams ir viss. Aivaram Uzulam(50) no Daugavpils salīdzinoši vājā peldēšana un arī velo ar neļāva ierindoties augstākā vietā par 30. rezultātu 2:02,02, kaut arī Aivars V50 grupā bija „visjaunākais”. Laimonim Daugavietim(63) no Carnikavas debijas starts M60 grupā un 75.vieta 81 dalībnieku konkurencē. Vāja peldēšana un velo. Gints Skroderis (26) no Daugavpils M25 grupā ar rezultātu 01:59,42 ( 12:10 + 1:04,38 + 37:11) izcīnīja 71.vietu 119 dalībnieku konkurencē. Rezultāts par 30 sekundēm sliktāks par M55 grupas uzvarētāja rezultātu un par veselām 14 minūtēm atpaliek no savas – M25 grupas uzvarētāja rezultāta. Ir kur tiekties. Sindija Veinberga(20) no Dobeles startēja sprinta distancē un W20 grupā no 47 dalībniecēm izcīnīja 28.vietu – 1:24,54, no 1.vietas atpaliekot 12:29. Domāju, ka nav tik traģiski, jo katrā veidā var nomest pa 1-2 minūtēm un tad jau tuvoties kādai 15.vietai. Anglijā dzīvojošā Natālija Andrejeva W30 grupā olimpiskajā distancē 101 dalībnieces konkurencē ierindojās 99.vietā ar rezultātu 2:45,32 , no uzvarētājas atpaliekot turpat 50 minūtes. Kopsavilkumā, pateicoties Anatolija Levšas sniegumam, nāciju konkurencē Latvija izcīnīja augsto 14.vietu. Krievijai vispār tikai viena 3.vieta W60 grupā. Labs darbiņš, kas padarīts. Kad mēs apbalvošanas ceremonijā bijām pamatīgi izlijuši un izsalušies, devāmies uz netālo organizatoru sarūpēto „TIGER TIGER” naktsklubu ( biļete Ls.8.40).

Tur varēja padejot un iedzert angļu alu(Ls.4/0,5 l ). Ilgi gan tur neaizkavējamies, jo nākošajā rītā plkst.6 jābrauc mājup. Atkal sekoja 5 km pastaiga mājup caur Haidparku,

pēdējā mantu sakravāšana un devāmies pie miera ap 1 naktī. No rīta paēdām brokastis. Atslēgas atstājām uz galda, jo recepcija strādāja tikai no plkst.9 . Uzliku plecos mazo mugursomu un stūmu pa durvīm ārā koridorī savu lielo koferi. Arī Laimonis (kamēr durvis vaļā) nolēma sekot man pa pēdām, izstumjot savu kasti. Tajā brīdī numuriņa durvis, kas bija aprīkotas ar aizvērēju un šlepera atslēgu, nodevīgi aizkrita ciet. Laimonis tikai paspēja pateikt : „Nu ir sūdi !”. Izrādās iekšā palika viņa mugursoma ar tās mašīnas atslēgām, kas stāvēja lidostas „Rīga” stāvvietā un gaidīja mūs atlidojam. Lielākā laime bija, ka dokumenti un maks bija palikuši kabatā. Ātri nolēmām, ka soma jātstāj un jābrauc uz lidostu. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, jāsaka , ka somu tajā pašā dienā paņēma Latvijas triatlona federācijas ģenerālsekretārs Kārlis Kalniņš, kas uz Rīgu izlidoja nākošajā dienā. Laimīgi un krietni savlaicīgi nokļuvām Getvikas lidostā un pēc tam arī Rīgā. Piecu dienu ceļojums uz Londonu bija beidzies.

Iespaidi un fotogrāfijas ir palikuši. Foto albums šeit: https://plus.google.com/u/2/photos/114923553522241811071/albums/5924539720124610961